Dž.

PAVASARA MEKLĒŠANĀS LAIKS IR ATKLĀTS!

Ja es varētu beigt domāt... mmmmm.... pat tagad, kad dzeru rīta kafiju, turpinu būt neizgulējusies un ir brīvs sestdienas rīts.

Nelabs noskaņojums.
Visur izdzen kā suni. Vau vau. Es pēc tāda izskatos?

''Pirms Tu mainīsies, Tu riskēsi ar kaut ko svarīgu.''

Aukstie, brīnišķīgie vakari! Skrējām pār kupenām uz rotaļlaukumu un tad ilgi šūpojāmies izmirušajā pasaulē. Palēnām logos izdzisa gaisma...
Cilvēki tup iekšā savos dzīvoklīšos kā tādi trusīši savās aliņās un ielās zem vientuļo laternu gaismām sajūta kā kādā filmā par cilvēku izmiršanu. Varēja smieties pilnā rīklē. Atradu skaistu, nelietotu cigareti. Aizdomīgu, bet TIK garšīgu kopā ar čipsu kečupa salmiņiem.
Skaistā dzīve, kad nedari neko ievērības cienīgu, bet ir labi.
Idille nav mūžīga. Punkts.

Nespēju izslēgt domāšanu. Tā ir nopietna problēma. Tāpēc, kamēr man ir laiks, melsīšu par to cik labas ir vēlo nakšu pastaigas. Esmu mazliet traka un no otra krasta viena punkta kustējos mājās uz otru krastu, uz otro punktu, kas, ja starpā nebūtu upe, atrodas tieši pretī pirmajam punktam.
Sniedziņš sniga un sniga… Nabām pusēm gāja divi vīrieši un stilīgi smēķēja, bet neatkārtojami safīrzilās debesis... melnie, robustie ēku stāvi nakts melnumā un oranžīgi zeltainās ugunis logos... Bet ielas kā izmirušas. Protams. Tas saprotams.
Sajūtas kā noklīdušai... (katrs ievieto savu māksliniecisko variantu)

Šorīt, kad atvēru acis, man pirmajā mirklī likās, ka esmu vakarā aizmirsusi ieslēgt gaismu. Bet izrādās, ka ārā spīd saule! Kāds patīkams pārsteigums!
Viss tik skaisti izskatās! Lielā, baltā pasaka ar sarmu, mirdzumu un nepārspējamu baltumu...
Es jau zinu, ka neviens to nepamanīs.
Izšņaucu degunu un mazliet pasmaidu, iedomājoties to, ka vakardien vienos naktī gribēju zvanīt draudzenei. Esmu mazliet traka.