XOOX. Cilvēks. - Post a comment

Vakar atkal bija tāda diena, kad nespēju sēdēt mājās. Ir tādi vakari, es pat nezinu, ar ko tie atšķiras no citiem - kad gribas iziet ārā, aiziet uz kādu vietu, kur nav neviena cilvēka, ieelpot dziļi vakara gaisu, skatīties, kā lēnām satumst, ne ar vienu nerunāt, skatīties uz pretīmnācējiem kā uz citplanētiešiem, parunāt ar kaķiem, kas gadās ceļā, sēdēt kaut kur galīgi nepiemērotā vietā sēdēšanai, nosalt, nogaidīt, kamēr sāk nākt miegs un tad doties mājās atjaunotam un joprojām nesaprotošam - kas tad īsti ar mani bija noticis?
Es gribētu atrast draugu, kuram arī patiktu šīs vakara pastaigas. Pa retam. Noiet kādus 15-20 kilometrus. Iegriezties graustos, staigāt pa ķieģelu kaudzēm. Iemaldīties pašā maskačkas sirdī vienos naktī. Slēpties kādā trepju telpā, kur ož pēc nepazīstamiem cilvēkiem.
Jūtos tāds viegli dīvains dēļ šīs savas vēlmes.