XOOX. Cilvēks. - Post a comment

2 mēneši un 3 nedēļas. Vispār, sāku uzskatīt, ka esmu atmetis.
Ak-dievs-dodiet-pīpēt lēkmes vairs virsū nenāk. Iedomājos par cigaretēm varbūt reizi pa vairākām dienām. Atkarības aktīvā fāze, šķiet ir beigusies. Mierīgi varu dzīvot bez cigaretēm. Tagad tikai nebūt muļķim un neparakstīties uz "tikai vienu" vai "es tik ilgi nepīpēju, kas man tā viena cigarete". Paspēlējos pāris gadiņus, pietika. Šī (apšaubāmā) bauda turpmāks ies secen.
Domāju, izšķirīgo lomu spēlēja izturība momentos, kad ir pierasts cigareti bāzt mutē - sanervozējoties, koncentrēti domājot, garlaikojoties. Pietiek pa kādām 10-20 reizēm, kad SMĒĶĒŠANAS SITUĀCIJA atkārtojas un TU NEPĪPĒ, lai atkarība jau sāktu palēnām atlaist savus žņaugus un pēc tam atlaist pavisam. Šķiet, tas dod rezultātus. Tas ir grūti, bet tas ir izdarāms.
Domāju, svarīgi ir arī neaizmirst motivēt sevi. Galvenais arguments man priekš sevis bija - smēķēšanas priekšrocības salīdzinot ar tās trūkumiem ir ļoti mazas. Tas tā vienkārši ir. Un tu vari atmest, neatmest, nervozēt, nenervozēt, bet tas šo faktu nemaina.