| Sunday, January 3rd, 23:39 Cilvēki ir kā spoguļi, kā spoguļu sistēmas, prizmas, kas filtrē, atstaro un lauž kādu gaismu. Gaisma nepieder cilvēkam, gaisma ir mūžīga, un visu aptveroša, tā ir visa pamats, stumbrs, kura atzarojumā, kāda smaga zara galotnē ir kāda lapa, kuru sauc Tavā vārdā.
Spoguļi un prizmas rada krāsu rotaļu, projicē mainīgu ainu uz kādas bezgalīgas fotoplates, kas slīd garām un ieraksta Esamībā, Visuma informatīvajā laukā kolektīvos sirdspukstus - kas tad īsti mēs bijām, ko domājām un ko darījām. Varbūt to attīstīs un nolasīs kādas nākotnes superbūtnes, par kuriem cilvēki būs kļuvuši, tehnoloģiski attīstīti, dzīvojoši simulētā realitātē, rāmi un nemirstīgi. Piekodīs mūsu sapņus, domas un sabiedriskās iekārtas kā cukurgraudu pie rīta tējas, ar prātiem, kuriem tehnoloģijas piešķīrušas gaismas ātrumu, spējīgi apstrādāt miljardiem reižu vairāk informācijas nekā mūsdienu cilvēka smadzenes. komentēt |
