XOOX. Cilvēks. - December 8th, 2008

Šonakt sapņoju tādu tālu, abstraktu, bet tajā pašā laikā siltu un maigu sapni, kā dūnu sega. Tur bija rietoša saule, zāles stiebri, kas šūpojās un viegli čabēja vakara vējā un saulē sasilusi zeme, kurai piekļauties ar vaigu un mirkli tā pagulēt, apreibušam no saulrieta krāsu bagātības... Es jutos ļoti, ļoti labi un silti.. tā kā savos laukos, bērnībā... Līdz tā plūstoši pamodos.. lēnām atvēru acis un pamanīju savu pustumsā grimstošo istabu. Biju pamodies, bet sapņa sajūta turpinājās un likās, ka sapnis nebeidzas, neiet prom. Un es pēkšņi sapratu, no kurienes tā siltā sajūta un visas šīs asociācijas rodas. Aiz ārdurvīm kāpņu telpā klusā balsī dziedāja divas meitenes, holandietes, kas man dzīvo kaimiņos. Viņas dziedāja kādu, šķiet, holandiešu tautas dziesmu. Baigi skaisti.