| Thursday, November 22nd, 13:35 Bļin, ja mans sīkais pēkšņi kļūtu par gotu, es.. nezinu kā rīkotos. Svārstītos starp dusmām, mēģināšanu saredzēt tur apakšā teenage angst un pavērst tās produktīvākā virzienā vai kontrolējošu nesaspringšanu ar domu, ka tāds posms jāizdzīvo, lai cilvēks normāli attīstītos.
No otras puses, tā tomēr ir ārišķība bez dziļāka satura. Pareizāk sakot, ar "saturu", ko iestāsta specializētās gotu grupas, žurnāli, mūzikas kanāli utt. Un vispār ārišķīgi cilvēki nav diez ko laimīgi. Kaut gan tas arī atkarīgs no personības, ir piemēri. Ai, es jau jūtu, cik tāda audzināšana varētu būt sarežģīta.. tāds smalks līdzsvars jāatrod un jājūt ar acīm, ausīm un jutekļiem tas mazais cilvēks.
Un tas vēl tad, kad tas mazais cilvēks jau ir paaudzies un lielāks, kad ar viņu var PARUNĀT.. kā ir ar pavisam mazo, kurš pat nerunā un pēkšņi sāk kaut kādas muļķības darīt, spītēties vai ko tur vēl.. kā vispār viņu var par kaut ko pārliecināt un iespaidot? Es būtu jau pārāk pieaudzis, lai saprastu šīs vienkāršās lietas? Kādreiz taču zināju, kad pats biju bērns. Pareizāk sakot, nevis zināju vai biju iemācījies, bet jutu. 3 komentāri - komentēt |
