XOOX. Cilvēks. - February 9th, 2006

Nezinu, kas mani vēl varētu pārsteigt. Bet nejūtos vecs, nē. Drīzāk savādāk - stāvu stingri(stingrāk) uz savām kājām. Dzīve joprojām tāda pussagruvusi, šur tur ir jauni stingri pamati, šur tur nav, šur tur drupas no iepriekšējā "es". Ir cerība, pareizāk sakot, tā jau transformējusies par ticību, ka... viss būs ok. Man vajag mazāk, nekā man likās. Un ir dažas patiesības, kas vienmēr paliks pie manis, jo tās nav izstāstāmas nevienam. Tas var būt lāsts, kā bezizeja, izolētība, bet tā var būt arī svētība, kā individualitāte un unikālā sevī apzināšanās. Jo tu jau esi kā sniegpārsliņa, nav divu vienādu.
Kad es uztraucos par savu nespēju piemēroties dzīvei un sadzīvot ar dzīvi, es īstenībā šo to pārpratu - es pretojos savai unikalitātei, centos līdzināties pārprastiem ideāliem, precīzāk sakot - kaut kam, lai gan pareizi ir līdzināties tikai un vienīgi pašam sev. Ņemot par "pareizo" dabas (vai Dieva, kas tas pats vien ir) likumus.