| Friday, March 21st, 0:14 Es zinu, ka es atkal esmu egocentrisks, bērns, ņuņņa utt. Un nespēju sev to atzīt.
Man sāp galva. Piere. Pazīme, ka tas ir klāt. Tā es to pirmoreiz apjautu.
Kaut kas manī ir nostājies pret jums, visiem. Izlutinātais bērnelis. Tik daudzas reizes jau sastapts, bet tomēr vēl spēcīgs, viltīgs un izmanīgs.
Bet es viņu pazīstu. Es to pazīstu pēc galu galā pēc dažām minūtēm saldkaislas paštīksmināšanās nākošā sastinguma. Ledus. Pelni. Sastingums. Tikai zaglīgi skatieni, pētot šķirbu, pa kuru varētu ielīst un teikt, un čukstēt, un lēnām iestāstīt: "Tā nav... Tas esi tu... Tas esi īstais tu... Tu taču to zini... Vienmēr esi zinājis... Necīnies... TAS CEĻŠ NAV PRIEKŠ TEVIS!!!!!!!!.... Tas ir grūts ceļš... Ļoti grūts ceļš... Tu izkulsies un tu galu galā paliksi gudrākais... Tu esi vislabākais tāds kā esi... Viņi ir tie, kas dara nepareizi... Viņi ir tie, kas nesaprot tavu neatkārtojamo būtību..."
EJ DIRST. Bet nevajag to ienīst. Naids aizmālē acis, ja tu ienīsti, tu nespēj sakarīgi domāt un tas piekļūst tev vēl tuvāk.
Es esmu redzējis pasaules burvību. Caur ēnām un atspulgiem es esmu redzējis savu vispatiesāko patiesību. Es zinu savas dzīves jēgu.
Un tomēr es sēžu savā stikla kalnā, raudu izmisumā, bet sēžu.
Man ir jātiek vaļā no viņa. Ļaunumam ir daudz seju. Nekad neesmu sapratis šī teiciena jēgu tik dziļi kā pēdējā laikā.
Es zinu pasaules kārtību. Tādiem ka man, šai manai pusei, tur nav vietas. Īstenībā šai manai pusei nekur nav vietas. Tā ir slimīga. Es zinu, bet... tas sastingst.
Man jāizcīna šī cīņa sevī. komentēt |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
