| Sunday, February 2nd, 23:41 Sapņoju sapni par karu. Ļoti drūms sapnis bija.
Pirmā epizode: Eju ar draugiem pa Čaka ielu. Ir karš. Mēs visi to zinam. Mēs nezinam, kas notiek. Nav radio, nav TV, nav interneta. Mēs nezinam, cik tālu notiek karadarbība un nezinam ko gaidīt. Ejam, kaut ko runājam. Pēkšņi priekšā mežonīgā ātrumā izbrauc tanks, pagriež stobru uz mūsu pusi un sāk braukt mums virsū. Mēs pašķīstam uz visām pusēm, šausmīga panika, bailes, es saprotu, ka ir noticis uzbrukums un nekur vairs nav droši.
Otrā epizode: Staigāju gar universitāti, cenšos kādu satikt, lai uzzinātu, kas notiek. Klīst baumas, ka universitātē esot interneta pieslēgums. Dzirdu, ka centrā šauj, sprāgst. Pāri lido lidmašīnas. Ir auksti un ļoti bail.
Trešā epizode: Es kopā ar bēgļu kolonnu dodos pāri tiltam. Cilvēki klusē, neviens ar nevienu nekontaktējas, visi cenšas glābt tikai savu ādu. Pēkšņi tilts eksplodē. Cilvēki krīt upē, viens otram virsū, viņiem virsū betona gabali, ūdens kļūst asiņains. Man palaimējas, es nokrītu kaudzes virspusē. Tomēr straume ir spēcīga un kaudze palēnām irst. Lai nokļūtu malā, man ir jāiet pa betona gabaliem un pa cilvēku līķiem.
Es lasīju, ka senām tautām ir ticējums, ka eksistē divu veidu sapņi - parastie un visai ciltij nozīmīgie. Un jebkura cilts locekļa pienākums ir izstāstīt sapni, ja viņš to uzskata par ciltij nozīmīgu. Ja es tam ticētu, šis būtu tāds sapnis. 1 komentārs - komentēt |
