| Friday, October 15th, 21:11 Vakar biju ciemos pie brālēna. Pirmoreiz ieraudzīju viņa mazo sīci. Kurš sanāk arī mans radinieks, tb, es sanāku viņam... 2. pakāpes onkulis? Ai, whatever.
Forši tādi mazi ķipari. Viņi ir tik interesanti un dzīvelīgi. Bet es nevaru nekādi noticēt, ka viņi pavisam nopietni neko nesaprot, ka es esmu viņam tikai liela rozā bumba ar acīm un viss. Un ka vispār pasaule viņam sastāv tikai no bumbuļiem, ripuļiem, mammas, piena, pirdieniem, vēdergraizēm utt. Un tu tur sēdi un ar brālēnu pārgudri apspried dažādu interneta pieslēgumu specifikas.
Priecē tas, ka mazais jau tagad saprot, ka īstā mūzika ir elektroniskā mūzika. Ļoti aktīvi reaģē, gluži kā īsts reiveris (ar smaidu un monotonām kustībām), uz spalgām, izlocītām skaņām aka Prodigy. Īsts savējais!
Nu tā, fans tas mazais. Līdz brīdim, kad pieliek autiņus vai nejauši uzvemj tev virsū. Tad tu saproti, ka nekāda izprieca tā viņa vākšana nav. komentēt    |
