Xillia

Nokļūstu atkal
Tajā spirālveida lokā:
Arvien uz apli,
Arvien uz leju!

Un ne jau soļiem,
Bet veselām jūdzēm
Sekunžu starplaikos
Eju un eju.

Tumsa klāj plecus,
Smagums gulst krūtīs,
Tālu aiz muguras
Palicis laiks.

Šis nav tas ceļš,
Kas būtu man jāiet -
Ne ieklausos sevī,
Ne sadzirdu klaigas.

Arvien uz apli,
Arvien uz leju
Nepielūdzamā spirāle
Monotoni plūst.

Iet lejup ir vieglāk,
Un man kļūst vienalga,
Kāpēc gan man tur ir
Jānokļūst.