Xillia

Es redzu Tavās acīs naidu,
Pret tiem, kas mīl un tiem kas jūt,
Tu nīsti tos, pār kuru galvām
Tik bieži laimes jūra plūst.

Es redzu Tavās acīs melus,
Bet kam Tu vari samelot?
Nu protams tam, kas Tevi ciena,
Ne tam, kas kļūdas nepiedod.

Es redzu Tavās acīs kaunu,
Kas Tev tik nežēlīgi sāp,
Tev kauns no savām kailām acīm,
Kas vairs nevienu nemāk krāpt.

Es redzu Tavās acīs čūsku,
Tā tevī ir, bet citos - nē.
Tā šļāc no sevis indes jūru,
Kas ieplūst manā dvēselē.

Es redzu Tavās acīs ceļu,
Kas izzudīs, kad mirsi Tu,
Es redzu, redzu Tevi visu,
Tik Tavu sirdi neredzu.

Es redzu Tavās acīs sāpes,
Un Tavas acis ciešot gail,
Tu vari savas sāpes paciest,
Bet mirt ir bail, tik ļoti bail !

Es redzu Tavās acīs nāvi,
Kas vienmēr Tev ir cieši klāt
Par visu vairāk Tavās acīs
Ir vēlme tai "ardievu" māt.

Es redzu Tavās acīs beigas,
Jo tālāk dzīves ceļa nav,
Bet vai Tu domā, ka šis ceļš
Ir visu mūžu bijis Tavs ?

Es redzu Tavās acīs sevi.
Es esmu Tu, Tu esi Es ?
Un tad man liekas, visam cauri,
Klīst mūsu aklās dvēseles.

2002.g. aprīlis