Xillia

Tavas lūpas nekad neskāra manas,
Bet tavi skūpsti kā miljoniem tauriņu spārnu
Aizkāra tieši sirdi,
Radot to nesaprotamo laimi,
No kuras man gribas raudāt.
Tūkstošiem zvanu balsis,
Ielauzās manī iekšā un
Dziedāja serenādes,
Aiz maniem dvēseles logiem;
Tos atvēru plaši vaļā
Un atļāvu dienvidvējam
Kaislīgi plosīt manus
Saules pielijušos matus.
...kā nekad...
Tavas lūpas nekad neskars manas,
Bet tavi skūpsti kā miljoniem tauriņu spārnu,
Iedegs manī to prieku,
Lai kur es ietu...