Xillia

Satraukti miroņi skrien
Pilsētas klusajās ielās.
Zemēm piebērtas kājas,
Astāj uz bruģa pēdas.
Tik aukstas un skaidras kā salna,
Kurā vēl jaušamas bēdas.
No viņu dzestrajām elpām
Pasaule kļuvusi balta.
Nesmej ne lūpas, ne acis,
Tik kārni pirksti smeļ gaisu
Un ieelpo trīcošam nāsīm.
Plūst silti trūdošā smaka,
No viņu pelēkās miesas,
Kur brīžiem cauri viz kauli,
Tik gludi un balti kā sniegs.
Satraukti miroņi skrien,
Guļošai pilsētai cauri,
Kuru apņēmis miegs.
Un tā viņi skries un skries,
Neatrodot sev mieru.
Tik mirkli apstāsies
Kā kādreiz.. ieelpot dienu...