Xillia

Baltus pūku mākonīšus
Priecīgs savās plaukstās turi,
Nenojauzdams, nesaprazdams -
Tie ir mani asinssuņi.

Tās ir manas melnās avis,
Asinstraipi, grēku nastas,
Nežēlīgas domu spēles -
Nepieņemtas, nesaprastas.

Tie ir mani bada gadi,
Trulās sāpes dziļās rētās,
Dusmu rievas manā pierē,
Akls naids un skumjas mēmās.

Klaji meli, slēpti māņi,
Maldu ceļu mērķi lētie,
Tas, kas kādreiz mani skāris -
Nelabie un viltus svētie.

Baltus pūku mākonīšus
Dodu tev, lai plaukstās turi.
Varbūt kādreiz paskaidrošu -
Tie ir mani asinssuņi.

• Spalga kliedziena pavadībā glāze lidoja viņas virzienā. Meitene strauji parāvusies maliņā, izvairījās no tās trieciena un, veicīgi atvērusi smagās koka durvis, izgāja no istabas. Pēc piecpadsmit minūtēm viņa atgriezīsies ar jaunu viskija devu, kurā laiski peldēs 4 ledusgabali, noliks priekšā uz stikla galdiņa, apjautāsies vai vēl ko nevajag un, ja nesekos nekādi norādījumi, aizies, lai atkal atgrieztos pēc piecpadsmit minūtēm.
  
  Sabīne šeit strādāja nedaudz vairāk kā divus gadus un jau bija paspējusi kļūt gandrīz neaizstājama. Protams, ja mēs nedaudz piemiedzam acis un aizmirstam, ka neaizvietojamu cilvēku nav. Un, tomēr, reti kurš cilvēks tik ilgi spēja paciest manas šādas tādas nelielas un ne tik nelielas kaprīzes. Bet ir lietas, kas dara brīnumus. Pie visa var pierast, ar visu var samierināties, ja vien tiek maksāta attiecīga nauda. Visi bija pērkami un pārdodami, to es savā ne pārāk garajā mūžā jau biju sapratusi. Un, ai, kā man patika pirkt un pārdot, trakoti patika! Katram ir sava cena un man patika nopirkt cilvēkus, nopirkt viņa lepnumu, likt viņiem pārkāpt pāri saviem principiem un pēc tam, kad apnika, izmest kā novalkātu lupatu. ( Tālāk... )