Xillia

Sveši tārpi mani grauž,
Tavi tārpi mani grauž.
Tava smalkā bezjūtība
Aukstais skatiens man tavs skauž.

Skauž man tavas tumšās domas,
Nebeidzamā cietsirdība,
Prāta pārspēks tavai sirdij,
Neticība mīlestībai.

Skauž man tavas melnās acis,
Kuras as`ras nepazina,
Rokas, kuras labus darbus
Necieta un nedarīja.

Skauž man tava ironija,
Tavu vārdu asā smeldze,
Viss, kas kādreiz tevi skāris,
Un kā sācies, un kā beidzies.

Skauž man tavi tumšie tārpi,
Kuri mani graužot moka.
Pārņem mani savā varā,
Ārā ved no burvju loka.



Mani tārpi mani sagrauž -
Man ir tava tumšā dzīve.
Vēl viens kodiens līdz es arī
Nespēšu ne just, ne mīlēt.

Grozies kā gribi - ķēdes savijušās pārāk cieši,
Pavisam klāt pie tavas sakarsušās miesas.

Un ne jau tevis paša spēkos ir tās saraut.
Es apstāšos vien tad, kad būsi sagrauts.

Kad acīs vīdēs izmisums un akls naids,
Kad būsi kļuvis bezspēcīgs un kails.

Zem dedzinošās, svilinošās saules
Drups tavi izkaltušie, sažuvušie kauli.

No paša kliedzieniem tev kurlums draudēs,
Un as`ru izskalotās acis redzi zaudēs.

Pār tavām lūpām lūgšanas un lāsti velsies,
Tu celsies, kritīsi un kritīsi un celsies.

Mans skatiens tevi pavadīs ik mirkli,
Vien tavu pieri retu reizi glāstīs mani pirksti.

Tu esi mans, tu būsi mans, tā tam ir jābūt,
Tev ir tas jāsaprot un vienkārši tas jājūt.

Es tevi neatlaidīšu, kaut būšu tuvu klāt,
Tev jāpiedod, jo mana mīlestība tāda.