Xillia

Grozies kā gribi - ķēdes savijušās pārāk cieši,
Pavisam klāt pie tavas sakarsušās miesas.

Un ne jau tevis paša spēkos ir tās saraut.
Es apstāšos vien tad, kad būsi sagrauts.

Kad acīs vīdēs izmisums un akls naids,
Kad būsi kļuvis bezspēcīgs un kails.

Zem dedzinošās, svilinošās saules
Drups tavi izkaltušie, sažuvušie kauli.

No paša kliedzieniem tev kurlums draudēs,
Un as`ru izskalotās acis redzi zaudēs.

Pār tavām lūpām lūgšanas un lāsti velsies,
Tu celsies, kritīsi un kritīsi un celsies.

Mans skatiens tevi pavadīs ik mirkli,
Vien tavu pieri retu reizi glāstīs mani pirksti.

Tu esi mans, tu būsi mans, tā tam ir jābūt,
Tev ir tas jāsaprot un vienkārši tas jājūt.

Es tevi neatlaidīšu, kaut būšu tuvu klāt,
Tev jāpiedod, jo mana mīlestība tāda.