Xillia

Ak, nejūties tīra, ak nejūties tīra-
Uz rokām mirst draudzība,
Lūpās žūst meli.
Kā pagale kaut tu paliktu stīva,
Es nepasaudzētu un aizdegtu tevi.
Es nebūšu tīra, es nebūšu tīra,
Manās rokās tu nomirsi
Mīlēta stipri.
Es pati no - papīra aizdegšos - līdzi,
Jo sirdsapziņa krūtīs man kodīs kā pipari.
Mēs nebūsim tīras, mēs nebūsim tīras
Un atkal pēc nāves mēs sēdēsim blakus.
Ne no grēkiem, bet pagātnes būdamas brīvas,
Tu tuvosies man -
Es dzelšu kā kaktuss.

Zaļas acis, zaļas acis:
"Ragana, ragana!"
Sīkiem krupjiem, žurkulēniem
Piebāztas kabatas.
Trausliem pirkstiem apvijušās
Sudrabainas čūskas,
Zili melnas puspavērtas
Bālā sejā lūpas.
Basās kājas aplipušas
Dubļiem un māliem,
Pusnakts tumsā purvāju
Mēģinot pāriet.
Blakus sūnās izmirkusi
Balta, balta maize.
Tikai paēst gribēja,
Nepaspēja aizbēgt.
Bērni viņu pamanīja
Mēnesgaismā bālganā,
Nomētāja akmeņiem:
"Ragana, ragana!"