Xillia

Saindēts vīns
Līst tavās lūpās,
Kā negausis tu, prasi vēl un vēl.
Stikli ieķeras sirdī, uzplēšot rētas,
Skabargas saplosa dvēseli,
Lupatu lēveros, pelēkos dūmos.
Asinis neprātā traucas pa tavu miesu,
Dedzina krūtis un vaigus
Kā tumši sarkans dzīvsudrabs,
Plūst lejup pa tavu ziemas baltuma ādu,
Salāso zālē, iesūcas miglā.
Un viss.
Tu pacelies spārnos uz aizlido,
Un tevis vairs nav un nebūs,
Tik atkal kāds šīs sārtās miglas apskauts,
Brīnīsies par sarkanīgo rasu.

Savā plaukstā izzīlēju
Visu savu mūžu,
Līniju līkločos izlasīju,
Visu par to, kas es būšu.

Savu dzīvi izdzīvoju.
Nedaudz par ātru,
Saki man, kā lai tagad
No jauna dzīvot es sāku ?