Xillia

Krustceles

Šeit ir tās krustceles, kur jāšķirās ir mums,
Šie ir tie ceļi, kas mūs abus šķirs.
Ir pienācis mans ceļu krustojums,
Pa kuru turpmāk mani soļi birs.

Līdz šim mums abiem ceļi kopā vijās,
Bet nu mums laikam jāatvadās būs.
Šeit pēdējoreiz laimīgi mēs bijām,
Un pēdējoreiz otram tiks sniegts skūpsts.

Tu prasi, kāpēc tā tam bija jābūt,
Kāpēc mēs nevarējām kopā iet ?
Bet zini, kas mums pašiem jājūt?
Tas ir tas laiks, kad projām jāaiziet.

Tu zini, kurš pie tā ir vainīgs,
Bet nav nekādas nozīmes vairs tam.
Varbūt Tu tagad būsi laimīgs,
Tik kāpēc dzirdu asaras, kas skan ?

Ardievu, tikai klausies, ko tev saku:
Tev viss tiek piedots un pat paldies teikts.
Nu iesim tālāk katrs savu taku...
Es mīlu Tevi, draudziņ, paliec sveiks !

Es zinu, kā tu roku paspiedīsi
Un pēc tam karsti skūpstot atvadīsies...
Es zinu to, ka tomēr klusi ceram,
Ka kādreiz atkal ceļi kopā vīsies...

No Tevis lūdzu, tikai vienu acu skatu sveicienam. Vai tas ir par daudz prasīts ?
Man nevajag vārdus! Tas jau būtu par daudz! Par daudz trokšņu un samākslotības, par daudz lieka un nevajadzīga. Vārdi vairs nav daļa no mums. Vārdi..? Tie jau ir cita pasaule... Tie dzīvo paši par sevi... Tie dara, ko grib neatkarīgi no mums...
Man nevajag smaidu - par daudz prieka un par daudz cerību sapnim, kas visdrīzāk nekad arī nepiepildīsies. Ir šausmīgi likt sirdij cerēt, zinot, ka cerības nepiepildīsies. Ir cietsirdīgi un nežēlīgi likt cerēt uz kaut ko neiespējamu, nesasniedzamu un iespējams neeksistējošu.
Man nevajag glāstu. Par daudz saistību un pienākumu. Nevajag! Par daudz atmiņu, kas neļautu man dzīvot, kas visu mūžu liktu man dzīvot tikai šajā mirklī, kas man liktu apstāties un palikt, Palikt uz vienas, palikt pagātnē. Nekad neiet uz priekšu un nemaz nevēlēties iet uz priekšu. Pazust, apstāties, iznīcināt sevi...
Man nevajag tavu skūpstu - tā jau ir nāve. Nāve visam, kas nesaistās ar tevi, Tā būs nāve arī man, es būšu tikai daļa no tevis un viss. Man neeksistēs nekas, izņemot tevi, viss pārējais būs miris... Miris, lai nekad neceltos...
Man vajag tikai vienu acu skatu sveicienam! Tikai mirkli... Vienu skatu... Otrais...? Otrais jau būtu atvadas...