Xillia

Ienāca prātā uzspridzināt zvaigznes.
Vienkārši tāpat, lai naktīs netraucē gulēt.
Lai nespīd acīs tik spoži. Lai nedejo mēnesim apkārt...
Lai nesmej par mani...
Uzpridzināt un salasīt zvaigžņu putekļus,
Pieiet pie tevis un iemest tev acīs,
Lai tās man naktīs traucētu gulēt, dejotu apkārt
Un maigiem un priecīgiem smiekliem par mani smietos...
Bet zvaigznes sabira jūrā...
Un es bezcerīgi raugos tavās aukstajās acīs,
Jo zinu, ka nesmaidīs tās man un nemirdzēs spoži...
Un tikai mēness uz mani, tā rāmi ar nožēlu skatās,
Jo saprot, ka zaudēju vienīgo, kas man vien ir...
Metīšos jūrā, vienalga, ka nemāku peldēt,
Skriešu pret vilņiem, skriešu, cik vien man spēks.
Es nespētu piedot, ka neskrēju pretī es laimei..
Pastiepšu rokas un atliks man iespējas divas -
Pieķerties zvaigznēm, vai vienkārši.. vienkārši grimt...

Tu gribēji, lai tev uzraxtu dzeju...
Tik skaistu un jauku, kā debesis
Lucu piedod, es nepaspēju
Gan kāda cita tev tādu uzrakstīs.

Es tev varēju uzrakstīt
Par šoziemas maigo, pūkaino sniegu
Kas lēni un rāmi debesīs slīd
Visiem par prieku.

Par debesīm kailajām, zilajām,
Kurās mirdzoši mākoņi plūst,
Par tavām acīm pelēkām,
Kuras sapņo un jūt.

Par jūru, kas pretī pasaulei
Vilņus mezdama, šalkdama skrien.
Par to, kā tava dvēsele
Smaidīga ir arvien.

Es varēju rakstīt, bet nokavēju
Tāpēc es rakstu tagad.
Mirdzošie mākoņi, izklīst dēļ vēja
Tie aizlido - miera labad...

Sniegs baltais nu nosēdies klusi
Par pelēkiem dubļiem ir tapis.
Un tavas burvīgās acis
Ir bijis tik maldinošs sapnis.

Jūra un debesis vienojās
Negantā, riebīgā vētrā
Smiltis debesīs paceļās
Traucās sejā un cērtās.

Zvaigznes viena pēc otras
Izdziest, nomirst un krīt.
Tik daudz tu tās nonāvēji,
Ka ne saskaitīt...