04:37 amJāiemācās atšķirt kaislību no mīlestības. Pirmā ir iznīcinoša un spēcīga uguns, kas pakļauj, bet, kad tā izplēn, vairs nav glābjama. Otrā balstās pavisam citās vērtībās, ir kopjama, saudzējama, laistāma un apčubināma kā tāda eksotiska puķe.Vēl pirms dažām dienām domāju par to, ka gribu satikt cilvēku - svētkus. Tik neprātīgi iemīlēties, ka vienam bez otra negribas ne ēst, ne gulēt, ne elpot, un katra tikšanās reize būtu vēl grandiozāka par Jaungada nakts salūtu Londonā un Ziemassvētkiem, kopā ņemtiem. Es vēl nenorakstu iespēju, ka ar mani tā varētu notikt, un man gribas ticēt, ka uguni un puķes ir iespējams savienot. Bet pagaidām sirdī ir nomācošs kapa klusums. Ir kaut kādi vārti, kas neveras vaļā un neļauj nevienam piekļūt tuvāk. Esmu pārāk piesardzīga. Ja tā padomā, man nekad nav bijušas klasiskas, ilgstošas attiecības ar randiņu periodu, maigu iepazīšanu, nesteidzīgu atvēršanos un vienam otra atklāšanu. Ir bijusi tikai uguns un pie saknes nocirsti pumpuri. Tagad, kad pie apvāršņa ir parādījies vīrietis, kas jau kuro reizi divu gadu laikā neatlaidīgi sakās, ka gribētu mani precēt, es beidzot sāku domāt - varbūt pietiek lauzties, raustīties un pārstāt paniski bēgt no visa. Varbūt, ja es sāktu stādīt, laistīt un kopt šo puķi, iedegtos arī kāda liesmiņa, kuras man pret viņu nav. Ielaidu šādu domu sirdī un tagad ir interesanti pašai sevi vērot no malas un pētīt, cik nenormāli prātīgi un uzmanīgi es attiecos pret pašu domu vien, it kā gatavotos bez drošināšanas staigāt pa virvi virs bezdibeņa. |