02:39 pmParasti es klubos nekad neiepazīstos. Es uz turieni eju tikai, lai izdejotos, un parasti es dejoju viena. Vakar biju pārliecināta, ka no mājas ārā neiešu - jau kādas četras dienas jūtos tizla, neglīta un resna. Tāpēc arī līst ārā no četrām sienām negribas.Bet vakar tā tomēr sanāca, ka aizgāju uz vienu bāru. Un tā sanāca, ka sāku dejot ar vienu puisi un nodejoju visu vakaru. Kad balli slēdza, viņš uzaicināja mani pastaigāties un es arī gāju. Četros naktī laukā ir tumšs, mēs gājām bez noteikta mērķa, bet viņš mani apskāva ap pleciem un es jutos ļoti droši. Varbūt tāpēc, ka bija dzēris par daudz, bet viņš man tik daudz ko paspēja izstāstīt par sevi, savu ģimeni, pagātni un pat par attiecībām. Pa vērtībām. Par to, ka nekam pasaulē nav jēgas, ja nav neviena, kas tevi mājās sagaida un uzklausa, un samīļo... Un ik pa brīdim apstājās, paņēma manu seju plaukstās, ieskatījās cieši acīs un teica, ka man ir mīļākais smaids pasaulē. Vēlāk mēs apsēdāmies kādā parkā uz soliņa, viņš ievilka mani klēpī un mēs klusi runājāmies. Ik pa brīdim viņš mani noskūpstīja. Likās, ka uz pasaules nevar būt nekas jaukāks par to puisi tik tuvu līdzās. Viņš man uzdeva dažādus jautājumus, uz kuriem es pēkšņi nevarēju atrast nevienu jēdzīgu atbildi. Es pārāk bieži teicu "Nezinu," bet uz vienu gan es atbildēju godīgi. "Kas tev šobrīd visvairāk dzīvē pietrūkst?" "Mīļums." "Man arī." Es varētu iemīlēties tajā vīrietī. Un viņš varētu darīt visas tās muļķības, kuras dzērumā piesolījās darīt. Ir tikai viena problēma - es joprojām nejūtos nenieka vērta. Es tomēr neesmu garkājaina blondīne ar drebelīgu krančeli padusē. Es esmu... nekas īpašs. 165 centimetrus gara, 70 kilogramus smaga, klasiskā nozīmē ne pārāk skaista, neko nezinoša un kedas valkājoša puikmeitene, kas pati visu var. Ar sačakarētu un vienlaikus seklu prātu. Rakstīju šo, domāju, ka diezin vai viņš vispār kādreiz gribēs atcerēties, ka palūdzis manu telefona numuru, un saņēmu īsziņu. Smaidu savu "mīļo smaidu". |