03:11 amMan dažreiz liekas, ka 23 gadi ir tāds prātīgs vecums, vai ne? Skatoties vienaudžu dzīves modeļus, man šobrīd jau gadus trīs četrus vajadzētu dzīvot kopā ar kādu pelēcīgu latvju bāliņu, strādāt no astoņiem līdz pieciem, nepārpūlēt smadzenes un dzemdēt bērnus. Man nav nekā no tā visa, pat darbs man ir tāds, ka nāku un eju, kad gribu, daudz domāju un dzīvoju viena. Vienīgais, kas no nosauktā man šobrīd šķiet jauks, ir tā bērnu būšana, bet arī tas tikai pēdējā mēneša laikā tāds periods uznācis un es to nevienam nesaku. Man daudzi ir teikuši, ka es būtu ļoti laba mamma, bet es nemaz negribētu tagad bērnu, jo patiesībā man ir diezgan forša dzīve, pat pārāk. Es pat kautrējos, ka tā nav gana garlaicīga.Es labprāt iemīlētos un būtu mīlēta. Man pirms gada bija draugs, ar kuru divus gadus biju kopā. Tāds pelēcīgs latvju bāliņš. Alkoholiķis un dīkdienis, toties pašpārliecinātības pārpilns. Man vajadzēja gadu, lai saprastu, ka mums nav viena taciņa ejama, un vēl viens gads pēc kopdzīves sākšanas, lai mīlestības paliekas nobeigtos pilnīgi un galīgi un es ar simtprocentīgu pārliecību beidzot pieliktu tam visam punktu. Viņš bija mans pirmais, es – viņa n-tā, jo viņš bija sešus gadus vecāks (un ir joprojām). Četrus mēnešus pēc šķiršanās man pirmo reizi mūžā bija vienas nakts sakars ar nenormāli skaistu vīrieti, kurš bija ģeniāls pavedinātājs un neinteresants mīlnieks. Esmu pārliecināta, ka tas manā biogrāfijā būs arī pēdējais īslaicīgais sakars, jo nekas dzīvē man nav licis justies morāli tik drausmīgi pretīgai kā tā nakts. Tas vairs neatkārtosies. Šobrīd esmu viena un lielākoties par to jūtos lieliski. Patiesībā tam visam nav nekādas nozīmes manā stāstā. Daudz svarīgāks laikam ir laiks, kad es iemīlējos pirmoreiz – kad man bija 17. Es neatceros precīzi, neesmu nekur šo pieredzi dokumentējusi. Katrā ziņā tas bija kaut kas tik nenormāli sāpīgs, ka likās, ka visas pasaules skumjas mani žņaudz. Meklēju iemeslus, kāpēc daudzsološie, mazie solīši piepeši aprāvās un visas atbildes reizē ar to. Un taču atradu! Es izdomāju, ka mani nav iespējams mīlēt. Patiesībā no šīs kroplās pārliecības es joprojām neesmu tikusi vaļā, tikai atšķirība starp „toreiz” un „tagad” ir milzīga - es pati sevi esmu sākusi mazliet mīlēt un cienīt. „Toreiz” un „tagad” ir arī kāds vienojošs elements – gribas tos saukt par ēšanas traucējumiem, jo bulīmija skan kaut kā pretīgi. Es domāju, ka citi tādi man piekristu. Patiesībā es saslimu kaut kādā ziņā apzināti. (Ja tā padomā, nespēju iedomāties, kā tas varētu notikt neapzināti, nejauši.) Biju dzirdējusi, ka badojas vai vemj tādas meitenes, kas ļoti, ļoti cieš, ir nesaprastas, bla bla bla... Tieši tā jau arī ir. Diemžēl arī es sāku pēc ēdienreizēm pa kluso lavīties uz vannas istabu. Es jau pirms tam sevi ienīdu un ar šādu rīcību baroju savu naidu vēl vairāk. Kaut arī patiesībā tas nebija nekas vairāk kā mežonīgs, sirdi plosošs kliedziens pēc mīlestības. Jebkādas. Kaut vai no vecākiem, kuru man tad vairs nebija. Vienreiz brālis mani pieķēra vemšanā, jo biju aizmirsusi ieslēgties. Kādu laiku viņš mēdza izmest pa aizskarošam jociņam, bet pēc pusgada nomierinājās. Es gan nē, tikai kļuvu uzmanīgāka. Pēc diviem gadiem sapratu, ka esmu purvā, no kura netieku ārā. Sāku reāli baidīties par savu garīgo un fizisko veselību, tāpēc meklēju psihologa palīdzību. Pirmās reizes vienkārši histēriski raudāju. Ar laiku iemācījos runāt par savu problēmu, taču tas joprojām nav viegli. Pēc pusgada ārstēšanas es joprojām nebiju tikusi ar to galā, taču galvā bija sakārtots daudz kas cits. Mana ārste teica, ka bulīmija ir kā alkoholisms, un viņai ir taisnība. Esmu pateikusi par savu slimību tikai vienam pašam tuvākajam cilvēkam – tad, kad biju jau izgājusi psihologa sesiju. Stāstīju par to pagātnes formā kā par murgu, kas jau ir beidzies, bet meloju. Dažreiz ir tā, ka es nedēļu varu neēst vispār. Dažreiz varu mēnesi no vietas katru vakaru noskriet sešus kilometrus. Bet es vienmēr krītu atpakaļ. Šovakar – divreiz. |