Vakar sēdēju stacijas laukumā uz pirmā soliņa no luksofora puses un gaidīju nākamo vīra kandidātu. Pagāja man garām tāds vīriets ap gadiem 60, varbūt arī vecāks, varbūt tomēr jaunāks. Varēja redzēt, ka viņš savlaik bijis aktīvs brunču mednieks. Smuks pēc vella pat savos apmēram 60. Pagāj garām, apgriezās riņķī, piesēdās ļoti cieši blakus un tā kā sāka skatīties.

Nu, kā tad klājas, viņš vaicāja.
Nu labi klājas. un kā tad jums?
Kā jau visiem, viņš teica. Cik tad tev gadu, ko?
Kam jums tie mani gadi?
Nu es tik tāpat. Vai tad mēs nevaram iepazīties?
Varam iepazīties. Nu tik kādā nolūkā iepazīties?
Nu kā kādā? Nu tāpat vien iepazīties, viņš smaidīja.

Un tad jau mans vīra kandidāts nāca. Kas tas tāds bija, ar ko tu sēdēji, viņš jautāja. Tevi taču pat uz 5 minūtēm nevar atstāt vienu!