Es laikam sāku saprast tos rietumniekus, kuri tik ātri gatavi teikt "I love you", par kuriem gan es, gan manas draudzenes un draugi agrāk tik šausmīgi sašūmējās. Nu nevar taču pēc vienas dienas pazīšanās atzīties mīlestībā, tā nav nekāda mīlestība.

Nevar? Bet neviens jau nesaka, ka tā ir iemīlēšanās vai lielā mūža mīla!
Aizvien biežāk pašai gribas vienkārši pateikt "es tevi mīlu" pēc pirmā skūpsta, pēc vienas nakts, un tas neko nenozīmē, neko, neko nenozīme. Es neatzīstos mūžīgā mīlestībā, tas nav solījums, ka nenodošu, ka palikšu vienmēr uz laikiem turpat, es vienkārši jūtu siltumu pret cilvēku, tad kāpēc gan to nevar saukt par mīlestību. Ne jau to to lielo vīrieša-sievietes mīlestību, bet gan tādu brālīgu/draudzīgu mīlestību.
Lūpas pašas automātiski pasaka es tevi mīlu, bet tikai nepārproti, es tevi nemīlu uz mūžu.