Ir man tāda draudzene, kurai pēc dziļi personisku lietu izstāstīšanas gribas pašai sev mēlē iekost. Es nudien nesaprotu cilvēkus, kuriem var pat vairākas reizes pateikt, klausies, tas ir starp mums, bet viņi ņems un tādā pat garā "tas ir starp mums" izstāstīs to citiem. Patiesībā jau laikam man vajadzētu nesaprast sevi, ka es joprojām turpinu viņai kaut ko stāstīt, bet viņa taču ir draudzene galu galā. Cilvēks ar absolūtu nespēju izprast, kuras lietas var un kuras nevar nodot tālāk.

Tai pat laikā ir cilvēki, kuriem nemaz nav jāsaka, lai neko citiem nestāsta, tāpat nestāstīs, jo iekšējais aparāts jau sapratīs, ka par šīm lietām ar citiem nerunā.

Pats jocīgākais ar manu draudzeni ir tas, ka viņa to citiem var ar visādiem mājieniem likt saprast manā klātbūtnē. Varbūt tāpēc, lai es nevarētu pārmest, ka viņa mani ir aprunājusi, jo es taču biju klāt un varēju visu vērst par labu.

Nu kā lai es iemācos aizšūt sev muti labas draudzenes klātbūtnē? Viņa tiešām ir laba draudzene un šī ir vienīgā lieta, ka mani viņā kaitina.