Man ir neliels prieks par to, ka vecas mīlestības jubileju atcerējos ar novēlošanos, jo tad vairs nav jāuztraucas par kārdinājumu piezvanīt vai uzrakstīt. Varbūt arī tāda neliela atriebības dzirksts un tas, ka viņam nebūs iemesls padomāt, ka man joprojām gribas par viņu domāt. Cik stulbi un tomēr priecājos, ka tajā konkrētajā datumā nesēdēju ar domu, ka varbūt kaut ko uzrakstīt, nu pieklājības pēc.