No rīta uzvilku tādas neko neizsakošas drēbes, krekliņam pat sametušies virsū bumbuļi, bet man tas tāds mīļš vecs krekliņš. Un tad uzskrēju uz ielas vienam sen aizmirstam puisim, kuram kādreiz biju lielā simpātija. Viņš izskatījās tik smuks un tik sakopts, krietni savādāk nekā vairākus gadus iepriekš, un es nespēju vien nebeigt dusmoties, ka šorīt uzvilku tās savas vecās drēbes. tas laikam ir tik ļoti sievišķīgi gribēt izskatīties labāk to dažu cilvēku acīs, jo negribas parādīt, ka tagad esi nedaudz sliktākā situācijā kā viņš.
Un vai es tagad viņu tāpat atraidītu, ja tas ar mums notiktu tagad? vairs jau pati neticu tādām muļķībām, kā dzīvošanu plecu pie pleca tikai ar to vīrieti, kuru mīlu, jo nemāku vairs tā mīlēt.