Eh. Atkal morālie par svētku tusiņu. Un bļāviens arī besis par to, ka kā es aizbraucu no ģimenes pavarda mierīgās svinēšanas, man piedāvāja dažādi cilvēki dažādas narkotikas. Un bez maz vai bēra degunā no varianta. Bļāviens?! Cik traki ir ar to pasauli jau palicis? Bet no worries, es ņipri teicu nē, es negribu, ir jaunais gads, nafigam man to. Vismaz cik es atceros tad es atteicos, kaut gan vienu mirkli man šķita, ka man kāds kko klāt kokteilim piebēris, bet varbūt tā bija tikai mana paranoja. Ok. Jā, tas manī raisa tādu neforšu jaungada sajūtu, bet pats jaungads jau tika forši sagaidīts, laikam jāpārstāj tusēt, jo tusiņu vidē viss ir tik narkotiski. un bļāviens šņauc visi. Es laikam atmetīšu pīpēšanu. Hvz, nav jau tā, ka es baigi gribētu atmest, bet nu paskatīšos, ja sanāks tad nais, ja nesanāks, tad būtu forši varbūt samazināt. Kaut kā tā. |
|
Galvenais ir darīt, jo tad nav variantu, ka tas neizdosies. Piemērs ir mana klasesbiedrene no pamatskolas, kas taisa sūdīgu manikīru. Viņa taisa šausmīgi, bet bizīts iet un klienti pie viņas rakstās un pena viņa iztiku un viss paliek tikai labāk. So. Apskatot vecākus rakstus ar vēlmēm un to, kas man jāizdara, nenoliedzami, es daru daudz. Bet. Es gribu ierakstīt to dziesmu vienreiz dzīvē. Un es gribu atsākt sportot. Diez šogad man izdosies pavirzīties tālāk savos dziļākajos mērķos? Vai es tikai tupi sapņošu par to |