Šim vīkendam plāni arī kaut kādi jau ir. Vajadzētu aiziet tusēt, beidzot. bet nu zinot manus pēdējos divus un arī vienīgos tusiņus, tad bail lietot alkoholu. Sevi vairs nepazīstu.
Ar puišiem.
Sapratu tādu lietu, ka nu tagad kad ir uzdaries kāds, kuram es ļoti patīku un viņš grib ko nopietnu, un sauc mani pa savu nākotnes sievieti, stāsta par mani saviem vecākiem un feisbukā liek bildes romantiskās, kur ir redzamas mūsu rociņas sadotas, kā arī mani fotogrāfē visu laiku- man iestājas panika un es domāju, ka nafig man vispār nevienu nevajag. Brīvai būt tomēr ir kruti.
Vēl, nevaru atkratīties no tā pakistāņa. Vnk slimie teksti jau sākās. Man šķiet, ka viņš manī ir iemīlējies caur internetu. Un tas ir slimi. Viņš nav bijis vienīgais tāds. Tas Sandijs arī tāds bija. Ar šitiem nevajag satikties. Un grūti arī atkratīties. Jā, vēl visi mani pusbojfrendi nav atkratījušies paši dabiskā kārtā.
Bet jā, vienai būt ir lieliski. Tagad es to ļoti novērtēju, vienīgais, ka man patik sarakstīties visu laiku ar kādu, kam uztrauc tas, ko es ēdu brokastīs un kā es gulēju. Un ok, vakaros varētu kādreiz piebraukāt apķer un samīļot.
Man šķiet, ka es pie pirmās izdevības R nokrāpšu.
Kas vēl jauns. Ķeru pokemonus.
Daudz kas jāizdara, bet galīgi negribas. Jā, jāsakārto viss, lai mierā varu doties atvaļinājumā. Labi čus. Dzīvojos.