Sestdien saņēmu ziņu no kāmīšu kunga un piekritu viņa spontānajai idejai iet tusēt viņa pavadībā. Rezultāts vnk krimināls. Es tā piedzēros, kā reāli nekad. Nokritu, es vēmu taksim pa durvīm ārā un reāli kojotu vidū bučojos ar Kāmīti. Ej tu nost. Es pazaudēju savu jaku.
Man joprojām šodien ir slikti, un es paliku pie kāmja, paldies apstākļiem, ka man bija mēnešreizes. Bet nu mēs tur nobučojāmies nereāli un tādā garā. Kā arī es kāmim pievēmu vannasistabu. Super meiča. Un es dēļ šitā pasākuma atcēlu randiņu ar Rihardu, lieliskāko puisi ko zinu un esmu satikusi. Kā totālākā maita. Kāpec es viņam to nodaru? Sūds ar to kāmīti, viņam nav sirds un nekad arī nebūs, viņš ir slikatais vīrietis.
Es nevaru sarptast ko man darīt. Rihards ir uz manis dusmīgs.. bļāviens, mums bija paredzēts lielisks randiņš, bet ko es? Es esmu cūka. Goda vārds. Es sāku līdzināties savam bijušajam, kam arī nav sirds, vai jebkuram sliktajam puisim, ar ko esmu tikusies. Esmu samazga. Neesmu pelnījusi Rihardu. Un bļāviens, kāpēc esmu tik vieglas uzvedības, ka varu šitā bučoties un maigoties svešā gultā?
Man joprojām ir šausmīgi slikti.