piektā diena
Vakar atbildot uz visu iespējamo aplikāciju ziņām konstatēju sekojošo. Vakar man piedāvāja aizvest un izpalīdzēt no Rīgas uz mājām ātrumā + piedāvāja vakariņas, skriet kopā un JEBKO, tikai lai es satiktos.. Cits, mazpilsētas kolēģis ar ko jau skrējusi esmu kopā, bet tikai tāpēc, ka vispār nav ar ko iet kopā skriet, uzaicināja mani vakariņas un teica, ka uzsaucot. Cits watsapa čalis man kaut ko katru dienu sola, uz Enguri aizvest, iet kopā skriet, vakariņas taisīt, masāžas taisīt, dušā pat kopā iet piedāvā utt, un pat no viņa esmu dzirdējusi frāzi, kas atbaida visvairāk- zini, man šķiet, ka jau es tagad Tevi mīlu. Labs, mēs sarakstamies nepilnas divas nedēļas varbūt.
Konstatācija ir tāda, ka tiem, kuri manis dēļ ir kā bez prāta, tos man nahuj nevajag, bet tie, kuru dēļ es esmu kā bez prāta, tiem mani nevajag. Un likumsakarīgi, tā nu es te dzīvoju bez skūpstiem jau gadu un jaukiem apķērieniem. Ok gads vēl nav, bet tuliņ būs. Tapēc arī nesanāk, ka abiem identiski nepaķer.
Man gribās šodien laikam iedzert.