Vēl. Tā kā ar savu Kāmi tikai uzmetam kādu klačiņu, tad jau atkal esmu tinderī, bet baigi neaktīvi, atradu vienu ar ko runāties, pagaidām tā dzīvojos. Bezrandiņu valstībā. Bet nu stāsts par to vīrieti. Galīgi neveicās cilvēkam. Pirms diviem mēnešiem sieva pametusi, tiko firma bankrotēja, mašīnu pārdeva, dzīvokli banka atņēmusi, pēc 11.gadu pārstraukuma sācis strādāt algotu darbu, izīrē dzīvokli, drīz sāksies maksātnespējas proces un septembrī sirds operācija. Zini, šķiet, ka sūdīgāk vairs nevar būt. Nu man būtu baigā depresija. Bet nu es nezinu, šādi dzīves mirkļi ir ļoti smagi, un es jau nezinu kapēc, bet man patīk atbalstīt un iepriecināt cilvēkus, kas nonākuši dzīves grūtībās, man ir viņu žēl. Tāpat kā vakar, aizvakar ar Krisu runāju, piedāvāju savu kompāniju parunāt, jo nu viņi ar manu draudzeni izšķīrās, smagi. Es nezinu, tas ir tik grūti. man gribās visiem palīdzēt, jo nu es zinu, ka man bija līdzīgi un tas bija baigi smagi un neviens to nav pelnījis, tāpēc man riebjas, ka cilvēki tik daudz ļauna nodara viens otram, pat to īsti tā nedomājot. Eh. Labi, būs man mati un saulains laiks ārā. Foršas brīvdienas, ja kas visiem!