Izjokoju Kāmi normāli, zvanīja atpakaļ smējās pilnā rīklē, bet nu pats paprasīja ko daru sestdien un teica, ka varētu satikties, rīt savanamies un tā vēl ziņu nav devis. Esmu dusmīga, reali jau nu nekas, tāpat svešinieks, man ar viņu pat nav bijis rokasspiediens, bet tāpat man reibjas, ka pasaka, un neizdara. Tad nevaajg prasīt tikšanos un tad uzmest. Dabūs bietē goda vārds, dusmīga esmu. Ja man viņš vēl nepatiktu, būtu vienalga, bet nu tagad tas ir nepiedodami. Laikam jāmet man būs pāri un jāatvadās no šī vīrieša. Nafig. Jau otrajā randiņā mani uzmet un nokaitina. Kam tas ir izdevīgi? Negribu čakarēt sev prātu. Vienkārši iemācīšos pati visu darīt savā dzīvē un viss. Jā, man svētdien visi nokaitināja. Kretīnu bars. Un bija pirmais pavasara mentālais breakdowns no pārslodzes. Esmu dusmīga. Un vēl tas kretīns no pagātnes vakar lūdzās, lai es aizsūtu kādu bildīti bez halātiņa. Es paprasīju, lai viņš no sakuma man atsūta bildi. Un iedomājieties, atsūtīja arī, man tak nevajadzēja, ko meitenes vispār dara ar tādām puspliku čaļu bildēm? Pasmējos un uzmetu, tie, kas mani pagātnē ir saraudinājuši un nav mīļojuši no mani nākotnē neko seksīgu toč nedabūs, bezsakars. Vispār šķiet, ka normāli puiši vienkārši neeksistē. Laikam jau jāsāk atmest cerības. Nafig tos randiņus.