Puteklis
Sētas vārtiņi no tumšā dārgā koka, krūmi apgriezti perfekti. Māja aicina tajā ienākt. Tā ir kā pils ar grezniem rotājumiem un ziedu buķetēm visapkārt. Pie durvīm zemē zied krokosi- lillā, dzelteni, balti. Blakus vizbulītes un sniegpulkstenīši kustās lieganajā brīzē. Paverās durvis un viņa iegāja iekšā. Bija svētki. Visi priecājās, līksmoja, tad paklīda palika tikai pāris vīri un viņa. Viņa sēdēja uz kāpnēm un domāja visādas domas.
''Visi priecājās ,es sēžu te, blakus, nevienam nevaidzīga. Izstaba ir tik skaista un laba, bet kādi ir cilvēki, kas tajā mīt? Cik skaistas trepes! 1,2,3...11 pakāpieni. Tiešām tik perfekta vide, bet varbūt tas nav priekš manis. Es te sēžu un man neviens nepievērš ne mazāko uzmanību. Bet kāda ir atšķirība, vai es sēžu šeit,uz kāpnēm, viena un šeit mani nevienam nevaig, vai arī es sēžu kopā ar visiem un esmu viena un nevajadzīga? ''
''Visi priecājās ,es sēžu te, blakus, nevienam nevaidzīga. Izstaba ir tik skaista un laba, bet kādi ir cilvēki, kas tajā mīt? Cik skaistas trepes! 1,2,3...11 pakāpieni. Tiešām tik perfekta vide, bet varbūt tas nav priekš manis. Es te sēžu un man neviens nepievērš ne mazāko uzmanību. Bet kāda ir atšķirība, vai es sēžu šeit,uz kāpnēm, viena un šeit mani nevienam nevaig, vai arī es sēžu kopā ar visiem un esmu viena un nevajadzīga? ''