,khgf

11:55am: 6 stundas
Tik bija pietiekami, lai sapņos redzētu gana daudz, ka vēlētos tur palikt
Vispār jau šoreiz nebija tik izteikti. Bet nekas jau arī nenotika - tā kopumā ir reizēm, ka pamostoties no sapņiem vēlētos atgriezties tur, kur bija labi.
Šoreiz redzēju E, zīmēju viņu. Abi ķircinājām viens otru un es it kā slēpu lapu, lai gan abi zinājām kas uz tās virsū.
Uz brīdi atcerējos kā bija agrāk - kad varējām pasmieties viens par otru, parunāt.
Nē, man viņa nepietrūkst. Man nesāp, jo sāpēja visvairāk pirmajās atvadās. Otrās, jau pavisam, likās vieglas, tāpat kā šis rīts.
Atliku modinātāju, ķepainīte vien pienāca tuvāk pie manis, bet tāpat atgriezties nesanāca. Ir tikai 5 stundas pagājušas, bet jau kā sapnis liekas arī tas kā piecēlos, skatījos uz savu ēnas veidoto siluetu sienā. Vispār bija skaisti, saule ausa un tikai rītos tā iespīd tieši pretī maniem logiem.

Domāju, ka smagākā nasta ir vien tajā, ka man nav kam attaisnoties. Es vēlējos būt labāka viņam, vienmēr centos - tagad esmu tikai es, bet es neesmu pietiekami svarīga sev. Es zinu, ka C teiktu, ka tas nav pareizi, bet es domāju, ka ir cilvēki, kuriem vieglāk dzīvot priekš citiem, nevis sevis. Jau lēnām aizmirstu kā bija, kad bija.

Nu, katrā gadījumā - lai man veicas, jo pēc 53 minūtēm rakstu kolokviju.

10:36pm: Labāk
Nedaudz pagulēju un pamodos jau jūtoties labāk - izvedu ķepainīti, aizgāju uz veikalu.
Bet pats piedzīvojums sākās, kad atnācu no veikala, jo izdomāju ar ķepainīti iet uz parku.
Pirmajā stāvā dzīvo vecāks pārītis, bieži nonākot lejā redzu, ka spīd gaisma uz palodzēm, tur pat arī stādiņi.
Jau nākot mājās no veikala redzēju, ka mašīnā daudz ūdens pudeles, kuras vīrietis nēsā uz pagrabu - 2 minūtes un mēs jau bijām atpakaļ ārā, tāpēc piedāvājos palīdzēt sanest, jo visa mašīna pilna ar pudelēm.
Tad nu pāris minūtes un uz pēdējās atvadoties saku, ka vairāk nav un tad nu mēs dodamies tālāk savās gaitās.
Vispār jau es ne pirmo reizi vien saprotu, ka man ļoti patīk mani kaimiņi, prieks iznākt sasveicināties, small talk etc, bet nu vairāk gan es īpaši par to nedomāju - smaidīgas izstaigājām parku.
Jau atpakaļ pie mājas viņa sieva, laikam, pamanīja, ka mēs nākam atpakaļ un kāpņu telpā iznāca, saucot mani pienākt - ar maisiņu rokās. Teica, ka vīrs esot bijis jau tā noguris. Es gan teicu, ka man tas nebija grūti un neko negribu ņemt par to.
Bet nu viņa gan jauki, paskaidroja, ka iekšā garšaugi un kā es varētu pagatavot.
Tā nu es tiku pie meža ķiplokiem :) Bet sirsniņu gan, domāju, šis žests man sildīs vēl ilgāk