nezinu, ko teikt. It ka jau mele ceļas, lai jautātu - vai viņš/a ir lūdzis/gusi, lai pasargā viņu no sāpēm. Bet kaut kā apstājas - situācijas ir tik dažādas, un paštaisnums nedaudz atkāpjas. Kāds man reiz teica - kāpēc tu gribi pasargāt cilvēku no dusmām, kuras viņš ir pats nopelnījis, netusi viņas sevī un nebaidies sodīt ar savu reakciju. Bet iekšēji skan kārlis skalbe ar kaķīša teicienu - kāpēc vairot sāpes, lai vairojas prieks! Nez. Kaut kā opti-miti-mistiski.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

...ja, tas dusmaam ir dzirdeets no dazha laba. un arii piedziiwots. nepiekriitu. jebkursh kas staaw uz Taa celja tam piekrist newar. jau reiz tew rakstiiju kaapeec.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nja, es vel ne tik ljoti varu. Paris reizes gan ir sanacis atlaist. Klau, a bet turot tevi pie varda jau nu nee, bet toreizeja piedavajuma, labprat piedalitos kada jusu sanakshanaa. Ja driikst. Ne ka kareivis vai labaa ciiniitajs bet aiz velmes sevi iepaziit, apkartni iepaziit. Tas, ko toreiz mineju par majasdarbiem, pamazaam kartojas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

will see:)

(Reply to this) (Parent)