wuciite's Journal
|
|||||||||
| Thursday, July 5th, 2007 |
|
||||
|
izdomāts stāsts Viņš & Viņa » Agris Sergejevs , 2. jūl 09:25 Komentāri: 50 …beidzot viņa bija mājās, nogurusi, īgna, pārstiepusies iepirkuma maisiņus... lai gan jau trešo mēnesi viņa brauca ar sabiedrisko transportu, taču joprojām nespēja pierast – saspiestība, tantiņu pārmetošie skatieni, ja nevietā aizšķērso ceļu, īgnie konduktori, nogribējušos tēviņu nekaunīgie skati (uz viņu skatoties bija ko redzēt)… viņa joprojām nespēja pie tā visa pierast… cik labi bija, kad vēl bija kāds, kurš visur aizved… …viņš, nu jau kā ierasts, pēc darba negāja uzreiz mājās, bet gan uz tuvējo krodziņu… šai pilsētā viņš bija apmēram divus mēnešus un izņemot jaunos darba kolēģus šeit vēl nevienu nepazina… mājās viņam iet negribējās… cik reižu pēc darba viņš nebija iesēdies automašīnā un jau taisījies braukt viņai pakaļ, taču tad attapies, ka nav vairs kur braukt… un nekas cits neatlika kā kārtējo reizi iet uz bāru, tur vismaz cilvēki apgrozās… …atlaidusies dīvānā viņa malkoja tēju, kaut kur fonā bez skaņas darbojās televizors un skanēja radio… bezmērķīgi šķirstot tikko nopirkto žurnālu viņa pamazām atslābinājās pēc saspringtās dienas… iezvanījās telefons, viņa nedaudz sarāvās, zvanīja draudzene, aicināja nedēļas nogalē braukt līdzi uz jūru, viņa piekrita… viņa piekrita tāpat, kā pēdējā laikā piekrita visam, kur vien viņu aicināja, bez ieinteresētības, aizrautības, vienkārši piekrita… …viņa turpināja dzert tēju, atcerējās kā šefs šodien darbā bija izjokojis kolēģi, to atceroties viņas sejā parādījās smaids, taču ātri pazuda, viņai to gribējās kādam pastāstīt… taču nebija kam… jocīgi, agrāk viņa bija neskaitāmas reizes iedomājusies, cik labi būtu pārnākt mājās un neviena netraucētai klusumā atpūsties… taču tagad šis klusums sāka kļūt neciešams… …izdzēris pāris alus viņš beidzot bija atnācis mājās, pa ceļam iegriežoties veikalā un paņemot pāris alus vakaram… uzlicis nomā paņemto filmu viņš aizgāja uz virtuvi, uztaisīt vakariņas… nesanāca jau tādas kā viņai, taču ēst varēja… …viņš sēdēja pie televizora, ēda uztaisītās sviestmaizes un sūca nopirkto alu… tieši šobrīd filmas galvenā varone skaidroja kaut ko savam džekam par to, kāds viņš maita un kāpēc viņa neko ar viņu vairs kopīgu negribot… tas atsauca atmiņā to vakaru… viņš izslēdza televizoru… istabā iestājās klusums… viņš ieslēdza radio... …viņa bija beigusi šķirstīt nopirkto žurnālu… viņa jau sen vairs neticēja tām muļķībām, ko tur rakstīja, taču vienalga turpināja tos pirkt un lasīt… aiz ieraduma… reizēm bija vieglāk kaut ko lasīt, nekā stulbi blenzt televizorā un skatoties kārtējo ziepju operu domāt par viņu… taču šoreiz tas nelīdzēja… viņa vairāk kā citas reizes atgriezās pie domām par to vakaru… …kāpēc viņš tovakar nepateica, kur ies, ko darīs, turklāt viņš taču bija apsolījis to vakaru viņai… un tad vēl atnāca mājās piedzēries un kad viņa jautāja, kur viņš ir bijis, sāka kaut ko teikt par to, ka viņa viņu ierobežojot, neļaujot dzīvot un vēl visādas muļķības… un tad viņa viņam pateica visu ko par viņu tajā brīdī domāja, vēl vairāk, viņa lika viņam savākt mantiņas un pazust… taču, kad viņš atteicās to darīt viņa pati izlika viņu aiz durvīm… ar visām mantām… …viņš tukšoja pēdējo alus pudeli, domās nemitīgi atgriezdamies pie tā vakara notikumiem… kā viņš varēja aizmirst pavadīt vakaru ar viņu, kā pats bija solījis… todien darbā bija izdevies veiksmīgs darījums, ko sāka atzīmēt jau pa dienu un tad pēkšņi kādam radās spontāna ideja svinības turpināt kaut kur citur… kā viņš varēja aizmirst… viņš domāja par to, ko viņa pateica, par to, ko viņa izdarīja… viņš taču mēģināja atvainoties, lūgt piedošanu… taču viņa pat neklausījās… viņa vienkārši neklausījās… viņi bija strīdējušies arī agrāk, taču šoreiz tas viss aizgāja par tālu… …viņam atkal gribējās viņai piezvanīt… viņš to nebija mēģinājis darīt jau gandrīz divus mēnešus… pēc tā vakara viņš mēģināja viņu sazvanīt, sūtīt sms, rakstīt vēstules, taču viņa visu to ignorēja, viņa ne reizes nebija atbildējusi… tad viņš bija gājis pie viņas uz mājām, atstājis pie durvīm ziedus, līdz vienā no tādām reizēm viņa caur durvīm bija pateikusi, lai viņš viņu liekot mierā un nekad vairs nemeklējot… kopš tās reizes viņš vairs nebija viņu meklējis… …tad viņš saņēma izdevīgu darba piedāvājumu, kas nozīmēja pārcelties uz citu pilsētu… viņš to pieņēma, par to zināja tikai bijušie kolēģi, nevienu citu par to viņš nebija informēji, domāja, kad iekārtosies, tad arī pateiks… viņš pat nomainīja telefona numuru un nolēma sākt jaunu dzīvi… bez viņas… taču nespēja, lai kā arī viņš centās viņš joprojām domāja par viņu… …jau atkal viņa bezmērķīgi šķirstīja žurnālu… kāpēc tieši šovakar viņa tik daudz domāja par viņu… viņš taču bija tāds maita… tovakar viņa tiešām bija noskaitusies ne pa jokam, tagad atceroties to vakaru viņa nepazina pati sevi, tovakar viņa teica un darīja to, ko tobrīd domāja… taču tagad viņa sāka šaubīties vai darījusi pareizi… nu labi, nebija viņš pavadījis to vakaru ar viņu… bet vai viņš vispār bija to apsolījis, tik vien kā no rīta šķiroties bija izmetis frāzi, ka vakarā vajadzētu kaut kur aiziet… turklāt viņš taču atvainojās… galu, galā kāda starpība kad un kur iet… jā, bet viņš tomēr bija apsolījis un bija vainīgs, viņš nebija pat piezvanījis un pateicis kur ir… tovakar (un vēl ilgi pēc tam) viņa gribēja, lai viņš cieš… viņa negribēja piedot, viņam bija jāizpērk sava vaina… viņš bija atvainojies, taču viņai ar to nepietika… …pēc tā vakara viņš viņai bija neskaitāmas reizes zvanījis, taču viņa to ignorēja… viņa bija izlasījusi visas viņa sūtītās īsziņas un vēstules, kurās viņš simtām reižu lūdza piedošanu un atvainojās, teica ka viņu mīlot un nevarot bez viņas dzīvot, pašai sev neizskaidrojumamu iemelu dēļ viņa joprojām nespēja viņam piedot… viņa pat izbaudīja to kā viņš cieta… …taču kopš viņa pateica, lai viņš viņu vairs nekad nemeklē viņš nebija devis nekādu ziņu par sevi… viņa pat sākumā par to priecājās, taču jo vairāk gāja laiks, jo vairāk viņa gaidīja viņa zvanu… viņa sāka šaubīties par to vai nav bijusi pārāk skarba un nežēlīga pret viņu… pati viņa negribēja zvanīt, nē, noteikti nē, tas nozīmētu, ka viņa atzītu ka ir rīkojusies nepareizi, to neļāva lepnums… par to ka viņš bija vainīgs un viņam bija jāsaņem sods, viņa nešaubījās, taču tagad viņa sāka domāt vai tas nav bijis pārāk bargs… turklāt viņš bija tik daudz reižu jau atvainojies… pie durvīm atstājis ziedus… rakstījis tik jaukas vēstules… kāpēc viņš vairāk nezvanīja… …viņai sagribējās iedzert un viņa nolēma aiziet līdz veikalam… …alus bija beidzies… kaut kur fonā radio skandēja – I just call to say I love you… viņš nolēma viņai piezvanīt… tikai vēl vienu reizi, ja nu tomēr viņa atbild… pēc tam, kad bija nomainījis telefona numuru viņš sarakstā nebija ierakstījis viņas vārdu, taču to arī nevajadzēja, viņas numuru viņš zināja no galvas… viņš zvanīja viņai… telefonā kaut kas iečarkstējās un tad sāka skanēt tik ļoti jau pazīstamie pīīīīī… pīīīīī… pīīīīī…. neviens neatbildēja… …viņa pārnāca no veikala un tikai tagad ievēroja ka bija izvēlējusies viņa mīļāko vīnu, to, ko parasti bija pircis viņš… atverot pudeli viņa aptvēra, ka pati to dara pirmo reizi pēdējo pāris gadu laikā… …malkojot vīnu viņa nolēma, ka pati viņam piezvanīs… kaut kādu iemeslu dēļ viņas lepnums bija pazudis… paņēmusi telefonu viņa ieraudzīja, ka pa to laiku, kamēr bijusi veikalā ir parādījies neatbildēts zvans, taču tā kā numurs bija nepazīstams viņa nepārzvanīja… kopš tās reizes, kad draudzene pajokojot bija ielikusi viņas iepazīšanās sludinājumu internetā ar visu telefona numuru viņai šad tad pa vakariem kāds zvanīja, tāpēc uz svešiem numuriem viņa vairs neatbildēja, viņa jau bija nolēmusi nomainīt numuru, jo tie zvani jau bija apnikuši, taču kaut kādu iemeslu dēļ viņa to vēl joprojām nebija izdarījusi… …viņa sarakstā atrada viņa telefona numuru… viņa zvanīja viņam… klausulē iestājās klusums… un pēc dažiem klusuma mirkļiem atskanēja – jūsu izsauktajam numuram nav adresāta, lūdzu pārbaudiet numuru un mēģiniet vēlreiz… viņa satrūkās… kā tā, nav adresāta… kas notiek… viņa nez kāpēc sāka uztraukties… viņa drudžaini pārbaudīja numuru, tas bija īstais… viņa mēģināja vēlreiz… taču klausulē atskanēja jau iepriekš dzirdētais… …viņa atkal jau nebija atbildējusi… laikam jau bija muļķīgi iedomāties, ka atbildēs, ja jau neatbildēja toreiz, tad kāpēc lai to darītu tagad… acīm redzot viņa tiešām vairs negribēja viņu ne redzēt, ne dzirdēt, acīm redzot viņa bija sākusi jaunu dzīvi… jaunu dzīvi, kurā viņam vairs nebija vietas… viņam sagribējās kaut ko stiprāku par alu… šovakar viņš dzers pēdējo reizi… pēdējo reizi viņas dēļ… viņš vairs nekad viņu nemeklēs… kaut kur fonā radio skandēja – goodbye my lover, goodbye my friend… …viņa sēdēja nelielā šokā… kas noticis… kāpēc viņš vairs nav sasniedzams pa šo telefonu… kur viņš ir… viņai pēkšņi tik ļoti gribējās būt viņam blakus… viņa instinktīvi no galda paņēma vīna pudeli un piespieda sev klāt… viņa sajuta, ka ir kautko neatgriezeniski zaudējusi, kaut ko ļoti svarīgu… …kaut kur fonā radio skandēja - goodbye my lover, goodbye my friend… |
||||
|
|
wuciite's Journal
|
|||||||||||