 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
wuciite's Journal
izdomāts stāsts
Viņš & Viņa »
Agris Sergejevs , 2. jūl 09:25
Komentāri: 50
…beidzot viņa bija mājās, nogurusi, īgna, pārstiepusies iepirkuma maisiņus... lai gan jau trešo mēnesi viņa brauca ar sabiedrisko transportu, taču joprojām nespēja pierast – saspiestība, tantiņu pārmetošie skatieni, ja nevietā aizšķērso ceļu, īgnie konduktori, nogribējušos tēviņu nekaunīgie skati (uz viņu skatoties bija ko redzēt)… viņa joprojām nespēja pie tā visa pierast… cik labi bija, kad vēl bija kāds, kurš visur aizved…
…viņš, nu jau kā ierasts, pēc darba negāja uzreiz mājās, bet gan uz tuvējo krodziņu… šai pilsētā viņš bija apmēram divus mēnešus un izņemot jaunos darba kolēģus šeit vēl nevienu nepazina… mājās viņam iet negribējās…
cik reižu pēc darba viņš nebija iesēdies automašīnā un jau taisījies braukt viņai pakaļ, taču tad attapies, ka nav vairs kur braukt… un nekas cits neatlika kā kārtējo reizi iet uz bāru, tur vismaz cilvēki apgrozās…
…atlaidusies dīvānā viņa malkoja tēju, kaut kur fonā bez skaņas darbojās televizors un skanēja radio… bezmērķīgi šķirstot tikko nopirkto žurnālu viņa pamazām atslābinājās pēc saspringtās dienas… iezvanījās telefons, viņa nedaudz sarāvās, zvanīja draudzene, aicināja nedēļas nogalē braukt līdzi uz jūru, viņa piekrita… viņa piekrita tāpat, kā pēdējā laikā piekrita visam, kur vien viņu aicināja, bez ieinteresētības, aizrautības, vienkārši piekrita…
…viņa turpināja dzert tēju, atcerējās kā šefs šodien darbā bija izjokojis kolēģi, to atceroties viņas sejā parādījās smaids, taču ātri pazuda, viņai to gribējās kādam pastāstīt… taču nebija kam… jocīgi, agrāk viņa bija neskaitāmas reizes iedomājusies, cik labi būtu pārnākt mājās un neviena netraucētai klusumā atpūsties… taču tagad šis klusums sāka kļūt neciešams…
…izdzēris pāris alus viņš beidzot bija atnācis mājās, pa ceļam iegriežoties veikalā un paņemot pāris alus vakaram… uzlicis nomā paņemto filmu viņš aizgāja uz virtuvi, uztaisīt vakariņas… nesanāca jau tādas kā viņai, taču ēst varēja…
…viņš sēdēja pie televizora, ēda uztaisītās sviestmaizes un sūca nopirkto alu… tieši šobrīd filmas galvenā varone skaidroja kaut ko savam džekam par to, kāds viņš maita un kāpēc viņa neko ar viņu vairs kopīgu negribot… tas atsauca atmiņā to vakaru… viņš izslēdza televizoru… istabā iestājās klusums… viņš ieslēdza radio...
…viņa bija beigusi šķirstīt nopirkto žurnālu… viņa jau sen vairs neticēja tām muļķībām, ko tur rakstīja, taču vienalga turpināja tos pirkt un lasīt… aiz ieraduma… reizēm bija vieglāk kaut ko lasīt, nekā stulbi blenzt televizorā un skatoties kārtējo ziepju operu domāt par viņu… taču šoreiz tas nelīdzēja… viņa vairāk kā citas reizes atgriezās pie domām par to vakaru…
…kāpēc viņš tovakar nepateica, kur ies, ko darīs, turklāt viņš taču bija apsolījis to vakaru viņai… un tad vēl atnāca mājās piedzēries un kad viņa jautāja, kur viņš ir bijis, sāka kaut ko teikt par to, ka viņa viņu ierobežojot, neļaujot dzīvot un vēl visādas muļķības… un tad viņa viņam pateica visu ko par viņu tajā brīdī domāja, vēl vairāk, viņa lika viņam savākt mantiņas un pazust… taču, kad viņš atteicās to darīt viņa pati izlika viņu aiz durvīm… ar visām mantām…
…viņš tukšoja pēdējo alus pudeli, domās nemitīgi atgriezdamies pie tā vakara notikumiem… kā viņš varēja aizmirst pavadīt vakaru ar viņu, kā pats bija solījis… todien darbā bija izdevies veiksmīgs darījums, ko sāka atzīmēt jau pa dienu un tad pēkšņi kādam radās spontāna ideja svinības turpināt kaut kur citur… kā viņš varēja aizmirst… viņš domāja par to, ko viņa pateica, par to, ko viņa izdarīja… viņš taču mēģināja atvainoties, lūgt piedošanu… taču viņa pat neklausījās… viņa vienkārši neklausījās… viņi bija strīdējušies arī agrāk, taču šoreiz tas viss aizgāja par tālu…
…viņam atkal gribējās viņai piezvanīt… viņš to nebija mēģinājis darīt jau gandrīz divus mēnešus… pēc tā vakara viņš mēģināja viņu sazvanīt, sūtīt sms, rakstīt vēstules, taču viņa visu to ignorēja, viņa ne reizes nebija atbildējusi… tad viņš bija gājis pie viņas uz mājām, atstājis pie durvīm ziedus, līdz vienā no tādām reizēm viņa caur durvīm bija pateikusi, lai viņš viņu liekot mierā un nekad vairs nemeklējot… kopš tās reizes viņš vairs nebija viņu meklējis…
…tad viņš saņēma izdevīgu darba piedāvājumu, kas nozīmēja pārcelties uz citu pilsētu… viņš to pieņēma, par to zināja tikai bijušie kolēģi, nevienu citu par to viņš nebija informēji, domāja, kad iekārtosies, tad arī pateiks… viņš pat nomainīja telefona numuru un nolēma sākt jaunu dzīvi… bez viņas… taču nespēja, lai kā arī viņš centās viņš joprojām domāja par viņu…
…jau atkal viņa bezmērķīgi šķirstīja žurnālu… kāpēc tieši šovakar viņa tik daudz domāja par viņu… viņš taču bija tāds maita… tovakar viņa tiešām bija noskaitusies ne pa jokam, tagad atceroties to vakaru viņa nepazina pati sevi, tovakar viņa teica un darīja to, ko tobrīd domāja… taču tagad viņa sāka šaubīties vai darījusi pareizi… nu labi, nebija viņš pavadījis to vakaru ar viņu… bet vai viņš vispār bija to apsolījis, tik vien kā no rīta šķiroties bija izmetis frāzi, ka vakarā vajadzētu kaut kur aiziet… turklāt viņš taču atvainojās… galu, galā kāda starpība kad un kur iet… jā, bet viņš tomēr bija apsolījis un bija vainīgs, viņš nebija pat piezvanījis un pateicis kur ir… tovakar (un vēl ilgi pēc tam) viņa gribēja, lai viņš cieš… viņa negribēja piedot, viņam bija jāizpērk sava vaina… viņš bija atvainojies, taču viņai ar to nepietika…
…pēc tā vakara viņš viņai bija neskaitāmas reizes zvanījis, taču viņa to ignorēja… viņa bija izlasījusi visas viņa sūtītās īsziņas un vēstules, kurās viņš simtām reižu lūdza piedošanu un atvainojās, teica ka viņu mīlot un nevarot bez viņas dzīvot, pašai sev neizskaidrojumamu iemelu dēļ viņa joprojām nespēja viņam piedot… viņa pat izbaudīja to kā viņš cieta…
…taču kopš viņa pateica, lai viņš viņu vairs nekad nemeklē viņš nebija devis nekādu ziņu par sevi… viņa pat sākumā par to priecājās, taču jo vairāk gāja laiks, jo vairāk viņa gaidīja viņa zvanu… viņa sāka šaubīties par to vai nav bijusi pārāk skarba un nežēlīga pret viņu… pati viņa negribēja zvanīt, nē, noteikti nē, tas nozīmētu, ka viņa atzītu ka ir rīkojusies nepareizi, to neļāva lepnums… par to ka viņš bija vainīgs un viņam bija jāsaņem sods, viņa nešaubījās, taču tagad viņa sāka domāt vai tas nav bijis pārāk bargs… turklāt viņš bija tik daudz reižu jau atvainojies… pie durvīm atstājis ziedus… rakstījis tik jaukas vēstules… kāpēc viņš vairāk nezvanīja…
…viņai sagribējās iedzert un viņa nolēma aiziet līdz veikalam…
…alus bija beidzies… kaut kur fonā radio skandēja – I just call to say I love you… viņš nolēma viņai piezvanīt… tikai vēl vienu reizi, ja nu tomēr viņa atbild… pēc tam, kad bija nomainījis telefona numuru viņš sarakstā nebija ierakstījis viņas vārdu, taču to arī nevajadzēja, viņas numuru viņš zināja no galvas…
viņš zvanīja viņai… telefonā kaut kas iečarkstējās un tad sāka skanēt tik ļoti jau pazīstamie pīīīīī… pīīīīī… pīīīīī…. neviens neatbildēja…
…viņa pārnāca no veikala un tikai tagad ievēroja ka bija izvēlējusies viņa mīļāko vīnu, to, ko parasti bija pircis viņš… atverot pudeli viņa aptvēra, ka pati to dara pirmo reizi pēdējo pāris gadu laikā…
…malkojot vīnu viņa nolēma, ka pati viņam piezvanīs… kaut kādu iemeslu dēļ viņas lepnums bija pazudis… paņēmusi telefonu viņa ieraudzīja, ka pa to laiku, kamēr bijusi veikalā ir parādījies neatbildēts zvans, taču tā kā numurs bija nepazīstams viņa nepārzvanīja… kopš tās reizes, kad draudzene pajokojot bija ielikusi viņas iepazīšanās sludinājumu internetā ar visu telefona numuru viņai šad tad pa vakariem kāds zvanīja, tāpēc uz svešiem numuriem viņa vairs neatbildēja, viņa jau bija nolēmusi nomainīt numuru, jo tie zvani jau bija apnikuši, taču kaut kādu iemeslu dēļ viņa to vēl joprojām nebija izdarījusi…
…viņa sarakstā atrada viņa telefona numuru… viņa zvanīja viņam… klausulē iestājās klusums… un pēc dažiem klusuma mirkļiem atskanēja – jūsu izsauktajam numuram nav adresāta, lūdzu pārbaudiet numuru un mēģiniet vēlreiz… viņa satrūkās… kā tā, nav adresāta… kas notiek… viņa nez kāpēc sāka uztraukties… viņa drudžaini pārbaudīja numuru, tas bija īstais… viņa mēģināja vēlreiz… taču klausulē atskanēja jau iepriekš dzirdētais…
…viņa atkal jau nebija atbildējusi… laikam jau bija muļķīgi iedomāties, ka atbildēs, ja jau neatbildēja toreiz, tad kāpēc lai to darītu tagad… acīm redzot viņa tiešām vairs negribēja viņu ne redzēt, ne dzirdēt, acīm redzot viņa bija sākusi jaunu dzīvi… jaunu dzīvi, kurā viņam vairs nebija vietas… viņam sagribējās kaut ko stiprāku par alu… šovakar viņš dzers pēdējo reizi… pēdējo reizi viņas dēļ… viņš vairs nekad viņu nemeklēs…
kaut kur fonā radio skandēja – goodbye my lover, goodbye my friend…
…viņa sēdēja nelielā šokā… kas noticis… kāpēc viņš vairs nav sasniedzams pa šo telefonu… kur viņš ir…
viņai pēkšņi tik ļoti gribējās būt viņam blakus… viņa instinktīvi no galda paņēma vīna pudeli un piespieda sev klāt… viņa sajuta, ka ir kautko neatgriezeniski zaudējusi, kaut ko ļoti svarīgu…
…kaut kur fonā radio skandēja - goodbye my lover, goodbye my friend…
ATMET RAIZES
Tu esi uzdūries grūtībām, un viss, ko tagad dari -
sēdi un raizējies...? Vai esi aizmirsis, ka Dievs vēlas nest šīs nastas tavā vietā?
ATDOD PROBLĒMAS DIEVAM
Dievs nevar parūpēties par tavu problēmu, iekāms tu neesi Viņam to atdevis. Jā, Dievam ir arī daudz citu problēmu, ko risināt, bet galu galā Viņš taču ir Dievs un viņam nesagādā grūtības atrisināt kaut visu uzreiz. Patiesību runājot, Viņš pašlaik risina daudz vairāk lietu tavā dzīvē, nekā tu apzinies.
PAĻAUJIES
Kad tu esi savas nastas Dievam atdevis, necenties tās dabūt atpakaļ. Paļaujies, ka tagad tās ir drošās rokās. Tad, kad tu sāc justies labāk, nedomā: turpmāk es pats tikšu ar visu galā. Ja Dievs tev atdotu tavas problēmas atpakaļ, tu tūlīt pat nonāktu vietā, kur biji sākumā.
RUNĀ AR DIEVU
Dievs vēlas dzirdēt tavu balsi. Runā ar viņu par visu.
TICI
Dievs no augšienes redz lietas, ko tu no sava skatupunkta nespēj redzēt. Tici, ka Viņš zina, ko dara. Nedomā, ka tev būtu labāk, ja tu redzētu tikpat daudz, cik Dievs. Patiesībā šī nasta tev būtu pārāk smaga.
DALIES
Tev to iemācīja tad, kad tu biji 2 gadus vecs. Pa kuru laiku tu paspēji to aizmirst? Šī patiesība joprojām darbojas. Dalies ar tiem, kam neklājas tik labi kā tev. Dalies priekā ar tiem, kas prieku ir aizmirsuši. Dalies asarās ar tiem, kas raudāt vairs nespēj. Dalies savā niecīgajā ticībā ar tiem, kam ticības nav vispār.
ESI PACIETĪGS
Dievs pasauli ir tā iekārtojis, ka tu savas dzīves laikā vari piedzīvot neticami daudz. No maza bērna tu izaudz par lielu cilvēku, tu izveido ģimeni, audzini bērnus, vairākkārt maini darbu, iemācies dažādus amatus, apceļo daudzas vietas, satiec tūkstošiem cilvēku. Kā gan tas nākas, ka tu zaudē pacietību, līdzko kāda lieta neatrisinās gluži tik ātri, kā tev gribētos? Tas, ka Dievs sešās dienās radīja visu pasauli, nenozīmē, ka Viņam vienmēr ir jāsteidzas!
ESI LAIPNS
Esi laipns pret citiem, jo Dievs viņus mīl tikpat stipri, cik tevi. Jā, varbūt viņi ģērbjas citādāk vai runā citādāk. Bet tu taču nevēlētos, ka Dievs visus cilvēkus būtu radījis vienādus?
MĪLI
Ja Dievs tevi mīl tik ļoti, kā gan tu vari nemīlēt pats sevi un citus? Tu tiki radīts vienam mērķim - lai tiktu mīlēts un lai atbildētu ar pretmīlestību.
tas ir interesanti
Ko tas viss nozīmē: īsa kāzu rituālu vēsture.
Vai esi kādreiz prātojusi par to, kāpēc līgava nes plīvuru? Kāpēc cilvēki met jaunlaulātajiem ar rīsiem? Kāpēc mēnesi pēc kāzām dēvē par medusmēnesi? Šīs (un daudzas citas) tradīcijas gadsimtiem ilgi bijušas neatņemama kāzu sastāvdaļa. Droši vien dažas no tām tu redzēsi savās un daudzās citās kāzās. Tādēļ izlasi šo nodaļu, lai saprastu, kā šīs tradīcijas radušās.
Medusmēnesis
Senos laikos teitoņu pāri precējās pilnmēness laikā, bet pēc tam trīsdesmit dienas dzēra medalu. Tā radies nosaukums "medusmēnesis". (Žēl, ka mūsdienās tas reti ilgst trīsdesmit dienas!)
Līgavas pūrs
Kad franču līgavas devās uz jaunajām mājām pie jaunā vīra, viņas sasēja savu apģērbu un citu niecīgo mantību sainītī, ko ņēma sev līdzi. Franciski sainīti sauc par trousseau. Kad parastais pūrs pārauga to, ko var aiznest mazā sainītī, vārds vairs nebija adekvāts, bet tik un tā saglabājās. Šodien dāvanas, ko līgava saņem apdāvināšanas svinībās, varētu uzskatīt par mūsdienu trousseau variantu.
Zeltnesis
Kreisās rokas ceturto pirkstu Amerikā uzskata par zeltnesi. Šajā pirkstā nēsā saderināšanās un laulības gredzenu, jo pirms daudziem gadsimtiem domāja, ka šis pirksts savienots tieši ar sirdi. (Redziet nu, kā mēdz gadīties ar tradīcijām. Latvijā pieņemts laulības gredzenu valkāt uz labās rokas zeltneša.)
Rīsu mešana
Tradīcija mest rīsus aizsākusies Austrumos. Rīsus (kas simbolizē auglību) meta pāriem, lai laulību aplaimotu ar daudziem bērniem.
Kāzu torte
Kāzu tortes radušās Senajā Romā, kur virs līgavas galvas mēdza pārlauzt klaipu kviešu maizes, simbolizējot cerības uz auglīgu un piepildītu dzīvi. Viesi apēda drupatas, ko uzskatīja par veiksmes nesējām. Viduslaikos šī tradīcija nonāca līdz Anglijai. Viesi uz kāzām nesa mazas tortītes, tās salika kaudzē, virs kuras vēlāk skūpstījās līgava un līgavainis. Acīmredzot kādam bija ienācis prātā sakraut visas tortes citu virs citas, tā radot mūsdienu daudzkārtainās kāzu tortes priekšteci.
Dimanta saderināšanās gredzens
Viduslaiku Itālijā dārgakmeņi bija daļa no līgavaiņa maksas par līgavu. Līgavainim vajadzēja dāvāt šos akmeņus, kas simbolizēja viņa precību nolūkus.
Laulības gredzens
Doma par laulības gredzenu radusies ļoti senos laikos, kad alu cilvēks mēdza apsiet savītus zāles stiebrus ap savas līgavas plaukstu locītavām un potītēm, ticot, ka tādējādi neļaus viņas garam pamest ķermeni. Zāli nomainīja āda, akmens, metāls, bet vēlāk sudrabs un zelts. (Tev, par laimi, gredzeni jānēsā tikai uz pirkstiem - un līgavainis parasti dara to pašu.)
Kaut kas vecs, kaut kas jauns, kaut kas aizņemts, kaut kas zils
Var gandrīz nekļūdīgi sacīt, ka tev kāzu dienā būs mugurā viss minētais. Vai zini - kāpēc? Vecais simbolizē līgavas saikni ar pagātni, jaunais - viņas nākotnes cerības, aizņemties nozīmē draudzību, zilais - uzticību. Šīm lietām ir tikai simboliska nozīme, taču pamēģini bez tām dabūt līgavu līdz altārim...
Līgavas apdāvināšana
Kā jau minēts iepriekš, valda uzskats, ka šī paraža sākusies Holandē. Leģenda vēsta, ka neapmierināts tēvs nav devis meitai pūru, kad viņa gribējusi apprecēties ar trūcīgu dzirnavnieku. Meitenes draugi sagādājuši nepieciešamo, "apberot" viņu ar dāvanām.
Līgavas nešana pāri slieksnim
Vēl viens kāzu rituāls, kas radies Itālijā, precīzāk - Romā. Līgavu vajadzēja nest pāri slieksnim, jo viņa negribēja (vai izlikās negribam) ieiet jaunlaulāto guļamistabā. Tajos laikos uzskatīja, ka dāmai pieklājas šajā brīdī turēties pretī vai vismaz tēlot, ka viņa vilcinās. (Cita leģenda vēsta, ka līgavu nesa pāri slieksnim, lai pasargātu viņu no ļaunajiem gariem, kas tur pulcējās.)
Vedējtēvs un līgavaiņa pavadoņi
Iespējamais līgavainis, zogot līgavu, mēdza ņemt līdzi vairākus savus draugus, lai tie palīdzētu viņu sagūstīt. Visbiežāk jaunās līgavas "nolaupīja" no sargājošās ģimenes, kurā parasti bija arī vairāki pieauguši brāļi. Reizēm starp abām pusēm notika pat kaujas. Ja iespējamais līgavainis gribēja parādīt, ka viņa nolūki ir nopietni, viņš ņēma līdzi labāko draugu, lai tas palīdzētu cīņā par viņa mīlestību. Vai tu priecājies, ka dzīvo mūsdienās?
Vedējmāte un līgavas māsas
Tās ir sievietes, kas palīdzēja līgavai tikt vaļā no pārāk aizbildnieciskās ģimenes un citiem pielūdzējiem, lai viņu varētu sagūstīt tas līgavainis, kuru viņa pati vēlējās. Kad šie dīvainie paņēmieni, ka savest kopa līgavu un līgavaini, zaudēja popularitāti, goda tituli saglabājās.
Līgavas atdošana
Agrākos laikos, kad meitu uzskatīja par tēva īpašumu, kāzu rituālā vajadzēja ietvert oficiālu līgavas atdošanas procedūru. Mūsdienās paraža simbolizē to, ka vecāki pieņem līgavas pāreju no bērna pieaugušo kārtā, un kalpo par zīmi, ka viņi dod svētību meitas laulībai ar izvēlēto līgavaini.
Plīvurs
Sākumā plīvurs simbolizēja jaunavīgās līgavas nevainību un kautrumu. Mūsdienās sabiedrība plīvuru uzskata tikai par romantisku tradīciju. Taču Vidējos Austrumos un Āzijā plīvurs vietām vēl aizvien pilnībā sedz līgavas seju. Pirmo mežģīņu plīvuru esot nēsājusi D. Vašingtona audžumeita, vārdā N. Kērtisa, kas apprecējusies ar vienu no viņa adjutantiem. Kad adjutants pirmoreiz meiteni ieraudzījis, viņa bijusi aiz mežģīņu aizkara. Viņš nevarējis acis atraut no Nellijas. Lai divkāršotu atstāto iespaidu, vēsta leģenda, Nellija pagatavojusi mežģīņu plīvuru kāzu ceremonijai.
Prievītes un puķu pušķa mešana
Šī cēlā tradīcija aizsākusies 14. gadsimtā Francijā, kur viesiem bijis paradums dzīties pakaļ līgavai, lai norautu viņai zeķu prievīti, jo ticējuši, ka tā nesot laimi. Lai paglābtu sevi, kājas un kleitu, līgava sākusi to noņemt pati un mest nepacietīgajā pūlī. Vēlāk prievīti papildināja puķes. Laimīgo meiteni, kam izdodas noķert puķu pušķi, tagad uzskata par nākamo, kura apprecēsies. Vīrieti, kas noķer prievīti, uzskata par nākamo līgavaini.
Reiz sen senos laikos kādā zemes nostūrī kopā sapulcējās visas cilvēka jūtas un īpašības.
Kad GARLAICĪBA bija jau trešo reizi nožāvājusies, NEPRĀTĪBA ierosināja:
- Bet varbūt uzspēlējam paslēpes?
INTRIGA pacēla vienu uzaci:
- Paslēpes? Bet kas tā ir par spēli?
NEPRĀTS paskaidroja, ka viens no viņiem, piemēram, viņš pats būs spēles vadītājs. Viņš tad aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam, bet pārējiem šajā laikā ir jānoslēpjas. Tas, kuru atradīs pēdējo, būs nākamās spēles vadītājs.
ENTUZIASMS uzreiz paķēra aiz rokas EIFORIJU un sajūsmināti uzdejoja ar viņu. PRIEKS tā lēkāja, ka pat pārliecināja ŠAUBAS. Vienīgi APĀTIJAI gan nekas un nekad nelikās pietiekami interesants, un viņa atteicās piedalīties spēlē. PATIESĪBA nolēma labāk neslēpties, jo viņu tik un tā galu galā atrod. LEPNUMS paziņoja, ka šī ir pilnīgi muļķīga spēle un ka viņu vispār nekas cits kā tikai viņš pats neuztrauc. GĻĒVULĪBA ne īpaši gribēja riskēt.
- Viens, divi, trīs....., - sāka skaitīt NEPRĀTS. Pirmais noslēpās SLINKUMS, viņš vienkārši apgūlās aiz tuvākā akmens. TICĪBA pacēlās mākoņos, bet SKAUDĪBA noslēpās TRIUMFA ēnā, kurš paša spēkiem uzrāpās paša augstākā koka galotnē. CĒLUMS ļoti ilgi nevarēja noslēpties, katru vietu atdodams kādam citam, jo vienmēr uzskatīja, ka katra no tām ir vairāk piemērota kādam no viņa draugiem.
Kristāldzidrais strauts – SKAISTUMAM.
Koka dobums – BAILĒM.
Tauriņa spārns kā patvērums SALDKAISLEI.
Vēja pūsma – tieši piemērota BRĪVĪBAI, un tā viņa arī nomaskējās par vienu saules stariņu.
EGOISMS atrada tikai sev vienam siltu un ērtu vietiņu.
MELI paslēpās okeāna dzelmē (lai gan patiesībā varavīksnē).
Bet KAISLE un VĒLME nolīda dziļi vulkāna krāterī.
AIZMĀRŠĪBA - pat neatceros, kur noslēpās, bet tas arī nav tik svarīgi.
Kad NEPRĀTS jau aizskaitīja līdz 999 999, MĪLESTĪBA vēl joprojām meklēja, kur paslēpties, bet visas vietas jau bija aizņemtas.
Un te pēkšņi viņa pamanīja burvīgu rozā ziedu krūmu un nolēma paslēpties tajā.
- Miljons, - noskaitīja NEPRĀTS un devās meklēt pārējos.
Pirmo viņš, protams, atrada SLINKUMU. Pēc tam izdzirdēja, kā TICĪBA strīdas ar Dievu, bet par KAISLI un VĒLMI uzzināja tāpēc, ka vulkāns nodevīgi vibrēja. NEPRĀTS pamanīja SKAUDĪBU un saprata, kur slēpjas TRIUMFS. EGOISMU pat nevajadzēja meklēt, jo vieta, kuru viņš bija izvēlējās, izrādījās bišu strops, un bites, loģiski, izdzina nelūgto viesi. Dodoties tālākos meklējumos, neprāts pienāca pie strauta, nolēma veldzēt slāpes un pamanīja SKAISTUMU. Bet ŠAUBAS sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, kurā pusē viņām noslēpties.
Un tā visi tika atrasti: TALANTS – svaigā un kupli zaļojošā zālē, SKUMJAS – tumšā alā, MELI – varavīksnē (bet, ja godīgi, tad viņi slēpās okeāna dibenā).
Tikai MĪLESTĪBU nevarēja atrast. NEPRĀTS to meklēja aiz katra koka, katrā strautiņā, katra kalna galā, un tikai visbeidzot nolēma paskatīties rozā ziedu krūmā. Bet, līdz ko NEPRĀTS pašķīra malā zarus, tā izdzirdēja kliedzienu, jo asie rožu dzeloņi savainoja MĪLESTĪBAI acis.
NEPRĀTS apjuka, nesaprata, ko darīt, sāka raudāt, lūdzās piedošanu un, savas vainas izpirkšanai, apsolīja, ka vienmēr būs viņas pavadonis.
Un, lūk, no tā brīža, kad pirmo reizi pasaulē tika spēlētas paslēpes...MĪLESTĪBA kļuva akla un NEPRĀTS vienmēr ved viņu pie rokas....
Eņģeļi to sauc par debesu līksmi,velni par elles mocībām,bet cilvēki par mīlestību.
Nopietnas lietas » Pauls Kristovskis (Kalnietis,Ninja Master) , 26.Feb 2006, 15:54
Komentāri: 33
Jā,tā ir mīlestība! Kāpēc?Ja paprasītu kādam,kas ir patiesi mīlējis,kāda bija sajūta,tad viņš pateiks to pašu.Kā vēstī sena paruna- 'Mīla ir viena veca sieva,kas jauniem nedod miera.'
To var izskaidrot ar to,ka ja cilvēki viens otru mīl,tad viņi vēlas būt kopā.Kad abi ir kopā,priekš viņiem tā ir augstākā laimes un pilnības sajūta,bet kad pienāk šķiršanās brīdis.... Arī pēc šķiršanās vēl mazu brītiņu saglabājas šī laimes sajūta.Bet ar katru sekundi,ar katru minūti palielinās 'elles mokas'.Tā ir nepieciešamība pēc otra tuvuma,kustībām,acu skatieniem u.t.t.
Ja mīlestība ir stipra,tad viņai ceļā nestāsiesnekas.Šādi cilveķi apprecas un dzīvo ilgu,laimīgu (varbūt) mūžu.Samērā bieži var redzēt vecus cilvēkus,kā saka- 'mūzības savītos'.Tie ir mūsu vectēvi un omes.Pat savos 70 gados viņi,neraugoties uz gadu laikā radušamies pārpratumiem un neveiksmēm ir kopā.Diemžēl jauniešu vidū tik stipra mīla ir ļoti reti sastopama.Daudzi pāri izsķiras,jo nevar pieņemt otru cilvēku,vai ja nevar pieņemt paši sevi.Ir arī nelaimīgi gadījumi,kad vienai pusītei patīk otra,bet viņa nesaņem pretmīlu.Tad ir zvani,vēstules,uzmanības apliecinājumi.... Beidzot kad cilvēks saprot,ka otram/i nav nekādas intereses,seko divi varianti.Pirmais ir ,mierīga un saprotoša atkāpšanās,.Otrais ir neciešama uzmākšanās-t.i- savas mīlestības uzspiešana.
Ir arī trešais variants,tas ir pats radikālākais,un seko tad,kad ir gadījums- 'Prāts saprot,bet sirds nepieņem'.Jo tad cilvēks ir ir tik ļoti morāli nomocīts,ka izdara pašnāvību...
Arī mīlestība iedalās divās kārtās (veidos).
PIrmā ir acumirklīga (no pirmā acu skatiena).
Mēs varam izvēlēties - palīdzēt vai novērsties. Ko mēs izvēlēsimies?
Otrā ir ilga laika gaitā izveidojušos jūtu un simpātiju apkopojums.Kad cilveķi ir iemīlējušies,viņiem nevar palīdzēt.Lai arī kā to gribētos,bet nevar.No šīm mokām izraut sevi var tikai cilvēks pats.
Var tikai cerēt,ka visi cilvēki atradīs savas otraš pusītes,jo dzīvot bez otrās pusītes ir ir tiešām neciešami un mokoši.
Ir arī atsevišķi eksemplāri,kas to noliedz-tie ir visi vientuļnieki,bet viņi maldās,jo uzskata savas domas par pareizām.
Cilvēķs ir vienmēr atvērts mīlestībai,to nevar izslēgt vai noliegt.
Par mīlestību nekad nevarētu uzrakstīt visu,jo tā ir pašam jāizjūt!
Aya Bluesman (mousy) 12:39, 28.Feb 2006
īsti precīzi neatminos, kam šī ideja piederēja, bet kaut kur esmu padzirdējusi pieņēmumu, ka cilvēks nav puse, kurš bez otras puses ir nekas. cilvēks ir viens veselums, kuru otrs "veselums" tikai vērš pilnīgu.
bet jā, vai esat aizdomājušies, kpc mūsdienās reti atrodama tāda mīlestība, kādu mēs redzam vecajos pāros? varbūt cilvēks jau ir tik tālu attīstījies, ka tas nemāk būt kopā ar otru? vai arī tik tālu attīstījies, ka tam nevajag būt kopā ar otru?..
Sandra Līdiga 09:54, 28.Feb 2006
Vai tad mīlestību var komentēt?.... Tā ir elle un paradīze zemes virsū.Tas ir tas ko cilvēki dara viens otram... Ļauties mīlestībai un nedomāt kā būtu, ja būtu vai nebūtu. Izdzīvot katru mirkli kā pēdējo..
Sandra Brantevica (MĪĻĀ MEITENE :)) 09:53, 28.Feb 2006
Šī tēma ir bezgalīga... :)
Nav teorēmas nevienas... un katram taisnība sava... :)
Sandra Brantevica (MĪĻĀ MEITENE :)) 09:53, 28.Feb 2006
Šī tēma ir bezgalīga... :)
Nav teorēmas nevienas... un katram taisnība sava... :)
Sintija Šakale (Sinča) 00:27, 28.Feb 2006
Un patiesībā .... piekrītu, iemīlēties patiešām ir tik...jauki! Arī nesagaidot pavasari!
Sintija Šakale (Sinča) 00:18, 28.Feb 2006
Elles mokas sākas tad, kad cilvēks kļūst atkarīgs no jūtām, bet būt atkarīgam... man liekas, ka tas ir briesmīgi jebkurā gadijumā! un nevajag jaukt mīlestību ar iemīlēšanos, tās ir divas dažādas emociju izpausmes, lai arī tik līdzīgas!
Austris-Armīns Vītols (Crazy alias oldCrazy) 23:13, 27.Feb 2006
Ko njem galvaa,tas tachu ir forshi-iemiileeties!Par paareejo jau nerunaajam!
Pauls Kristovskis (Kalnietis,Ninja Master) 22:44, 27.Feb 2006
Kam es to rakstiiju? Taas ir paardomas,nevis kautkads zinatniskais darbs,lai pieraditu kaadam ka man ir taisniba!
Aigars Kārkliņš (HT-Melnis) 22:01, 27.Feb 2006
Omītes, jaunie, vecie tas ir tas un šitas ir šitas... kaut kāds murgs. Par mīlestību raksta "ar sirdi" un ir jābūt patiesi labam rakstītājam un ar bagātu vārdu krājumu, vai milzīgu pieredzi vai naža asu prātu un talantu ielikt domas visiem skaidros vārdos, lai ko labu uzrakstītu par šo tēmu.
Priekš kam TU to uzrakstīji? Ko īsti gribēji pateikt vai pajautāt par sevi? Rakstīt par mīlestību trešajā personā nevar... un pat otrajā nevar :) Vai nu raksti par sevi un to ko jūti, vai klusē.
Maija Teimane (Maije4ka,Maijinja,p4olka*) 21:48, 27.Feb 2006
praats saprot, bet sirds nepeinjem..kaut gan attaalums nav tik liels..
augošā sec.
Lauma Līdaka (Samurajs) 21:38, 27.Feb 2006
Viss jau baigi o.k. bet pārlasi pats šo savu teikumu, kaut kas tāds aizdomīgs...:
viņi maldās,jo uzskata savas domas par pareizām.
Agnese Oļeškēviča (Blondīnīt, Agucīt, Mīļum) 20:41, 27.Feb 2006
Kā var 3 reizes vienā tekstā vienā vārdā gandrīz vienādi kļūdīties?!?!?! Cilveķi...
Bet ne par to jau tēma. Man šis temats liekas malts un malts līdz nelabai dūšai. Nu ko tur daudz runāt?!?! Vajag mīļet un jābeidz sprediķot. No tādas runāšanas vēl nekas labs nav noticis... nu ko tas līdz? Uz brīdi paliek vieglāk - o, jā, par to runā, ne man vienai/am tā utt. Bet reāli, kas mainā? Nekas. Tā ka dzīvojiet, mīliet un izbaudiet to, ko Jums dzīve dod. Katrs no šiem mirkļiem, ko pavadām sprediķojot - kā tad tas viss pasaulē iekārtots, kā tam vajdzētu būt utt. - ir mirklis no mūsu dzīves, ko atpakaļ neatgriezt un neizmainīt.
Viesturs Lasmanis (Vacitis) 18:10, 27.Feb 2006
Ļoti gudri un patiesi vārdi,ir nācies piedzīvot būt abās pusēs, un vēlāk patiešām ir šķērmi ap dūšu abos gadījumos.Vajag lielu savaldīšanās mākslu,bet tas jau ir tas grūtākais un atkarīgs arī no rakstura,cik nu katrs ir ātrs vai lēns.
Мелания Laureti (Милашка) 17:43, 27.Feb 2006
....muuzham vecaa teema, tik taalu izrunaata un paarrunaata, ka tur vairs nav ko komenteet:)
Мелания Laureti (Милашка) 17:43, 27.Feb 2006
..:)))
Austris-Armīns Vītols (Crazy alias oldCrazy) 17:02, 27.Feb 2006
Nindja-tu laikam esi iemiileejies?Ja taa,tad apsveicu!Patiikamas juutas,bet.....Taalaak es neko neteikshu.
eve oakmann 16:32, 27.Feb 2006
Prāts saprot, bet sirds nepieņem. Skaudri patiesā īstenība. Bet mazliet par daudz sāpīga . . .
eve oakmann 16:31, 27.Feb 2006
Prāts saprot, bet sirds nepieņem. Skaudri patiesā īstenība. Bet mazliet par daudz sāpīga . . .
Sanita Cinovska (Sancho) 16:28, 27.Feb 2006
''miilestiiba ir kaa reegs visi par to runaa, bet patiesi izjutis to ir tikai retais''
Emīls Paupe 15:50, 27.Feb 2006
Tie, kas noliedz mīlestību un neatzīst tās klātbūtni, sāk sev veikt ļoti lēnu un mokošu pašnāvību.
augošā sec.
Liene Bērtiņa (serea) 15:47, 27.Feb 2006
Alkoholisms patieša'm ir liela problēma! :(
Andris Švirksts (Putekļu Eņģelis) 15:36, 27.Feb 2006
Aija, kā iespējams sabojāt to, kas nekad nebeidzas?
velta strazdiņa 15:35, 27.Feb 2006
Nesen dzirdēju,ka kāda gudra sieviete teica"Nesakiet uzreiz visu,kas uz mēles.Nesauciet savu otro pusīti par mērkaķi(vai kādu citu lopiņu).Vakarā ar to lopiņu būs jāliekas gultā".
AIJA Sniķere(ex.Lapsa) (<>< ><>) 14:58, 27.Feb 2006
Bez problēmām dzīvi nenodzīvosim,tas nu ir vairāk,kā skaidrs.Laulību solījumā tak ir teikums: priekos un bēdās.Tas būtu pats svarīgākais,-saprast to,jo cilvēki patiešām iemīlas un tad uz acīm ir "rozā brilles",bet atklājās,ka pēc kāzām tas sapņu princis vai princes vairs nav tik labs.Tad lūk jācenšās pieņemt to otru ar viņa vājībām,spēt mīlēt pat tad,kad tas otrs nav tik labs,kā bijām gribējuši.Tas nav viegli,tieši grūtības ir tās,kuru dēļ cilvēki"iemet plinti krūmos".(to esmu gribējusi izdarīt ne reizi vien)
Pati dzīvoju laulībā jau 22 gadus,problēmu pietiek.Pirmā mīlestība jau aizmirsusies,bet es tomēr cenšos mīlēt šo cilvēku,iepriecināt,kad iespējams,-braukt ekskursijās,jo viņam tās ļoti lielu prieku sagādā.Vienīgais šķēslis patiesi labām attiecībām ir alkoholisms...Kad cilvēks dzer,tad tajā laikā tas vairs nav tas cilvēks,bet vienmēr paliek šī cerība un ticība,ka kādu dienu šī problēma vairs nebūs.
inga lukosus (ingiņa) 14:57, 27.Feb 2006
Pilnīgi piekrītu-TĀ IR JĀIZJŪT...tad jāizlemj palikt vai nepalikt vienam ar otru...,tāpat ar varu mīļš nekad nebūs neviens,kaut neatsakās no tuvības...citi gājieni varbūt ir nepanesami un ,tad ir pamats laizties lapās...,-pat mīlestība nesadzīs pēdas,kaut sirsniņā šĪ jūta MĪT...
Justīne eLLL... 14:50, 27.Feb 2006
Cik gan muļķīgi ir par to spriest... Nu man vismaz šobrīd tā liekas.
Šaubos vai maz varu ko diži komentēt, jo nenormāli ātri iemīlos, tā kļūst par kaislību, un tikpat pēkšņi arī aizmirstu.
Tātad līdz īstai mīlestībai man vēl tālu. =]
AIJA Sniķere(ex.Lapsa) (<>< ><>) 14:43, 27.Feb 2006
Mīlestība ir! Tie,kuri saka,ka nav,visticamāk,ka nebūs to piedzīvojuši. Mīlestība tiešam nekad nebeidzās.Vnk cilvēki paši bieži vien visu sabojā.
Īstenībā bez mīlestības nevarētu rasties šī pierašana.Mīlestība ar gadiem vnk pāriet citā kvalitātē. Lai neveidotos tikai pierašana,cilvēkiem pašiem jāveido attiecības,tās jāatjauno un jāatsvaidzina.Kopīgi pasākumi,ekskursijas,var jau būt pat reandiņi.Kā nu kuram izdodās nepalikt rutīnā.
Nu nav nekā skaistāka par mīlestību,kad personīgi to piedzīvo.
Liene Bērtiņa (serea) 13:28, 27.Feb 2006
Valter, pilnīgi tev piekrītu. Jo nav iespējams, ka cilvēks mīl vienu, tad izšķirās, tad atkal iemīlas u.tt. Cik tad reizes var iemīlēties! Mēs tikai domājam, ka mīlam daudzreiz, patiesību sakot, bieži tā ir tikai pieķeršanās vai aizraušanās.
Liene Bērtiņa (serea) 13:24, 27.Feb 2006
Mīlestība nekad nav bez strīdiem, ciešanām. Ir jauks teiciens: "Domā, ka pasakā iekļuvi? Nē, tu dzīvē ieķēpājies!" Cilvēki saka, ka attiecības esot jākopj - muļķības. Ko tad tur var izkopt? Viss veidojas pats no sevis. Un ja attiecībās nebūs sapratnes, uzticības u.tt., tad nekas arī nenotiks. Un ir arī gadījumi, kad otra puse sastrādā muļķības (bet runa nav par krāpšanu) un nolemj - esmu par sliktu cilvēkam, ko mīlu, būs labāk, ja izbeigšu attiecības, lai vairs nesāpinātu to otru, jo zinu, ka tāpat nemainīšos. Tas ir stulbākais, ko var izdarīt. Neizlemjat tā otra vietā. Ja nevēlēsies tas otrs būt ar tevi, tad viņš pats pieliks punktu attiecībām, jo būtībā jau mēs vispirms domājam pat sevi un tad tikai par to otru. Neatsakies no iemīlētā cilvēka, ja sirds dziļumos vēlies būt kopā, vēl jo vairāk tad, ja zini, ka tā otra puse vēlas būt kopā ar tevi. Un kas gan var būt par šķērsli diviem cilvēkiem, kas viens otru patiesi mīl? Patiesai mīlestībai nekas nav šķērslis, īpaši jau tādā gadījumā, ja pāridarījums nav samaitājis jūtas. Un ja aizskaram tēmu pieradums, Anita! Tad tāds izstrādājas visai bieži, bet ne visos gadījumos. Ja pēc ilgas netikšanās, pārim satieoties šķiet, ka nekas vairāk nav vajadzīgs kā tikai būt kopā un baudīt mirkli, tad tas noteikti nav pieradums. :)
Valters Kanopa (Kopilu.) 13:18, 27.Feb 2006
Miilestiiba ir kaa religija- loti individuaala un intiima, katram pasam un pa paariem...gruuti buutu savilkt kopsauceju:)
Bet manupraat paaraak daudz skaistas lietas un emocijas tiek nevietaa sauktas par "miilestiibu"- miilestiibai viss pozitiivais un nesatricinaamais- muuziigais un nemirstiigais- un kas pats galvenais- taa nebeidzas...vnk nebeidzas-> ja nu taa beidzas- taa nav bijusi miilestiba, lai cik gruuti to buutu atziit (bet taa kaa mees cilveeki sevi parasti lieki nesaapinam- tad arii to neatziisim)
all you need is love...para para pa:)))))
ieva bronko 12:55, 27.Feb 2006
mīlestība ir tāds pagalam neīsts pasākums, un tas ka viņi dzīvoja ilgi un laimīgi ir tikai pasakās :) un ja saskatās pasakas un nespēj saprast, ka dzīvē tā nav tad sāk vilkt uz suicīdu ...
Anita Ivanova (anyta) 12:02, 27.Feb 2006
nav mīlestība ir vienkārši pierašana vienam pie otra
Signe Viļumsone (siguciic ♥ saule) 12:01, 27.Feb 2006
Patiesi...=) jauka lasāmviela un viela pārdomām!=)
wai tas ir pa daudz prasiits buut cilveekam noziimiigam tikpat daudz kaa tas cilveeks tew..vismaz pozitiivu attiexmi sanjemt, ja wairaak newar??
un pat runa neiet par lovi, bet gan par ikdienaa sastopamiem cilveekiem...
1)vismaz 2 cilvēki šajā pasaulē Tevi mīl tik ļoti,ka būtu gatavi dēļ Tevis mirt!
2)vienīgais iemesls kapēc Tevi kāds ienīst ir tas,ka viņš vēlas līdzināties Tev!
3)Tavs smaids var nest laimi ikvienam,pat ja Tu viņam nepatīc!
4)katru nakti pirms gulētiešanas kāds domā par Tevi!
5)Kad Tu pielaid vislielāko kļūdu,pēc tās seko kautkas labs!:)
6)Kad Tu domā ka pasaule ir uzgriezusi Tev muguru,paskaties,vai patiesībā Tu neesi pagriezusi(is) muguru viņai!
ai neko...taapat vien:)
Saprotiet?
Mana maasa sadzeeraas barbituraatus
Un braalis aizgaaja kaarties.
Saprotiet?
Goda vaards.Es nesaucu aatros,
Jo miileeju maasu un braali...
Saprotiet?
Man aiz muguras ir mazini spaarnini.
Tagad maaciishos lidot...
No deviitaa staava.Vai triispadsimtaa...
Ja paveiksies no divdesmittreshaa.
Lai lieta ir drosha...
Saprotiet?
Arii sevi es miilu!
Ja Tev ir asaras - Tu jūti. Ja Tu jūti - Tu esi cilvēks.
Ja Tu esi cilvēks - Tev sāp. Ja Tev sāp - Tu mīli.
Ja Tu patiesi mīli - Tu spēj piedot.
Dievs , dod man spēku neuztraukties par lietām , kuras nevaru grozīt , uztraukties par lietām , kuras grozīt ir manos spēkos . Bet pats galvenais - palīdzi man šīs lietas nejaukt !
Kad nav iedvesmas, tad dzīve ir kā svece bez liesmas. Mana dvēsele atsakās runāt (varbūt es to nedzirdu).
Trūkst jēgas - aiziet
no visa gribās. Atkal enģelis nokrita no debesīm. Kā zvaigzne
pusnaktī. Arī viņam nav tās iedvesmas, kas spēj pacelt spārnos,
un nest pāri pasaulīgajam. (tas bija mans sargenģelis)
Saule iespīd logā , Tu stāvi un met ēnu pār manu iedomu pasauli.
Paej nost - neaizsedz manu iedomu pasauli . Tu paklausīji un man kļuva skumji.
Es zinu cik grūti tulznas dzīst,
Un atkal bāžu roku ugunī.