wuciite's Journal
|
|||||||||
| Tuesday, April 17th, 2007 |
|
||||
|
tas ir interesanti Ko tas viss nozīmē: īsa kāzu rituālu vēsture. Vai esi kādreiz prātojusi par to, kāpēc līgava nes plīvuru? Kāpēc cilvēki met jaunlaulātajiem ar rīsiem? Kāpēc mēnesi pēc kāzām dēvē par medusmēnesi? Šīs (un daudzas citas) tradīcijas gadsimtiem ilgi bijušas neatņemama kāzu sastāvdaļa. Droši vien dažas no tām tu redzēsi savās un daudzās citās kāzās. Tādēļ izlasi šo nodaļu, lai saprastu, kā šīs tradīcijas radušās. Medusmēnesis Senos laikos teitoņu pāri precējās pilnmēness laikā, bet pēc tam trīsdesmit dienas dzēra medalu. Tā radies nosaukums "medusmēnesis". (Žēl, ka mūsdienās tas reti ilgst trīsdesmit dienas!) Līgavas pūrs Kad franču līgavas devās uz jaunajām mājām pie jaunā vīra, viņas sasēja savu apģērbu un citu niecīgo mantību sainītī, ko ņēma sev līdzi. Franciski sainīti sauc par trousseau. Kad parastais pūrs pārauga to, ko var aiznest mazā sainītī, vārds vairs nebija adekvāts, bet tik un tā saglabājās. Šodien dāvanas, ko līgava saņem apdāvināšanas svinībās, varētu uzskatīt par mūsdienu trousseau variantu. Zeltnesis Kreisās rokas ceturto pirkstu Amerikā uzskata par zeltnesi. Šajā pirkstā nēsā saderināšanās un laulības gredzenu, jo pirms daudziem gadsimtiem domāja, ka šis pirksts savienots tieši ar sirdi. (Redziet nu, kā mēdz gadīties ar tradīcijām. Latvijā pieņemts laulības gredzenu valkāt uz labās rokas zeltneša.) Rīsu mešana Tradīcija mest rīsus aizsākusies Austrumos. Rīsus (kas simbolizē auglību) meta pāriem, lai laulību aplaimotu ar daudziem bērniem. Kāzu torte Kāzu tortes radušās Senajā Romā, kur virs līgavas galvas mēdza pārlauzt klaipu kviešu maizes, simbolizējot cerības uz auglīgu un piepildītu dzīvi. Viesi apēda drupatas, ko uzskatīja par veiksmes nesējām. Viduslaikos šī tradīcija nonāca līdz Anglijai. Viesi uz kāzām nesa mazas tortītes, tās salika kaudzē, virs kuras vēlāk skūpstījās līgava un līgavainis. Acīmredzot kādam bija ienācis prātā sakraut visas tortes citu virs citas, tā radot mūsdienu daudzkārtainās kāzu tortes priekšteci. Dimanta saderināšanās gredzens Viduslaiku Itālijā dārgakmeņi bija daļa no līgavaiņa maksas par līgavu. Līgavainim vajadzēja dāvāt šos akmeņus, kas simbolizēja viņa precību nolūkus. Laulības gredzens Doma par laulības gredzenu radusies ļoti senos laikos, kad alu cilvēks mēdza apsiet savītus zāles stiebrus ap savas līgavas plaukstu locītavām un potītēm, ticot, ka tādējādi neļaus viņas garam pamest ķermeni. Zāli nomainīja āda, akmens, metāls, bet vēlāk sudrabs un zelts. (Tev, par laimi, gredzeni jānēsā tikai uz pirkstiem - un līgavainis parasti dara to pašu.) Kaut kas vecs, kaut kas jauns, kaut kas aizņemts, kaut kas zils Var gandrīz nekļūdīgi sacīt, ka tev kāzu dienā būs mugurā viss minētais. Vai zini - kāpēc? Vecais simbolizē līgavas saikni ar pagātni, jaunais - viņas nākotnes cerības, aizņemties nozīmē draudzību, zilais - uzticību. Šīm lietām ir tikai simboliska nozīme, taču pamēģini bez tām dabūt līgavu līdz altārim... Līgavas apdāvināšana Kā jau minēts iepriekš, valda uzskats, ka šī paraža sākusies Holandē. Leģenda vēsta, ka neapmierināts tēvs nav devis meitai pūru, kad viņa gribējusi apprecēties ar trūcīgu dzirnavnieku. Meitenes draugi sagādājuši nepieciešamo, "apberot" viņu ar dāvanām. Līgavas nešana pāri slieksnim Vēl viens kāzu rituāls, kas radies Itālijā, precīzāk - Romā. Līgavu vajadzēja nest pāri slieksnim, jo viņa negribēja (vai izlikās negribam) ieiet jaunlaulāto guļamistabā. Tajos laikos uzskatīja, ka dāmai pieklājas šajā brīdī turēties pretī vai vismaz tēlot, ka viņa vilcinās. (Cita leģenda vēsta, ka līgavu nesa pāri slieksnim, lai pasargātu viņu no ļaunajiem gariem, kas tur pulcējās.) Vedējtēvs un līgavaiņa pavadoņi Iespējamais līgavainis, zogot līgavu, mēdza ņemt līdzi vairākus savus draugus, lai tie palīdzētu viņu sagūstīt. Visbiežāk jaunās līgavas "nolaupīja" no sargājošās ģimenes, kurā parasti bija arī vairāki pieauguši brāļi. Reizēm starp abām pusēm notika pat kaujas. Ja iespējamais līgavainis gribēja parādīt, ka viņa nolūki ir nopietni, viņš ņēma līdzi labāko draugu, lai tas palīdzētu cīņā par viņa mīlestību. Vai tu priecājies, ka dzīvo mūsdienās? Vedējmāte un līgavas māsas Tās ir sievietes, kas palīdzēja līgavai tikt vaļā no pārāk aizbildnieciskās ģimenes un citiem pielūdzējiem, lai viņu varētu sagūstīt tas līgavainis, kuru viņa pati vēlējās. Kad šie dīvainie paņēmieni, ka savest kopa līgavu un līgavaini, zaudēja popularitāti, goda tituli saglabājās. Līgavas atdošana Agrākos laikos, kad meitu uzskatīja par tēva īpašumu, kāzu rituālā vajadzēja ietvert oficiālu līgavas atdošanas procedūru. Mūsdienās paraža simbolizē to, ka vecāki pieņem līgavas pāreju no bērna pieaugušo kārtā, un kalpo par zīmi, ka viņi dod svētību meitas laulībai ar izvēlēto līgavaini. Plīvurs Sākumā plīvurs simbolizēja jaunavīgās līgavas nevainību un kautrumu. Mūsdienās sabiedrība plīvuru uzskata tikai par romantisku tradīciju. Taču Vidējos Austrumos un Āzijā plīvurs vietām vēl aizvien pilnībā sedz līgavas seju. Pirmo mežģīņu plīvuru esot nēsājusi D. Vašingtona audžumeita, vārdā N. Kērtisa, kas apprecējusies ar vienu no viņa adjutantiem. Kad adjutants pirmoreiz meiteni ieraudzījis, viņa bijusi aiz mežģīņu aizkara. Viņš nevarējis acis atraut no Nellijas. Lai divkāršotu atstāto iespaidu, vēsta leģenda, Nellija pagatavojusi mežģīņu plīvuru kāzu ceremonijai. Prievītes un puķu pušķa mešana Šī cēlā tradīcija aizsākusies 14. gadsimtā Francijā, kur viesiem bijis paradums dzīties pakaļ līgavai, lai norautu viņai zeķu prievīti, jo ticējuši, ka tā nesot laimi. Lai paglābtu sevi, kājas un kleitu, līgava sākusi to noņemt pati un mest nepacietīgajā pūlī. Vēlāk prievīti papildināja puķes. Laimīgo meiteni, kam izdodas noķert puķu pušķi, tagad uzskata par nākamo, kura apprecēsies. Vīrieti, kas noķer prievīti, uzskata par nākamo līgavaini. |
||||
|
|
wuciite's Journal
|
|||||||||||