|
|
|
Jūlijs 8., 2008
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) wraa | 11:03
Soa... Es esmu atpakaļ. :)
Tātad.. viss sākās ceturtdien, kad, steigā sakravājušas somas, devāmies uz Purvciema pusi, kur bija sarunāts tikties ar pieciem mistiskajiem vīriešiem, kuri bija piekrituši mūs aizvest uz festivālu. Ieva neizskatījās īpaši nomocīta, man gan ceļi ļima zem somas svara (tad domāju, ka ir paņemts par daudz apģērba, bet tagad secinu, ka pārtika bija tā vainīgā, jo lai nu ar ko, bet ar ēšanu es nodarbojos vismazāk). Līdz Purvciemam nonācām veiksmīgi un mistiskie vīrieši bija normāli puiši.
Tā.. tad mēs izbraucām. Teikšu kā ir - pirmo dienu ir pagrūtāk atcerēties, jo uz tās uzguļas notikumiem pŗablīvētās festivāla dienas.. Varbūt pie tā daļēji ir arī vainīgs fakts, ka mēs pat vēl nebijām tikuši ārā no Latvijas, kad jau abas tikām piedzirdītas. Tas gan vairāk bija tā kā viesmīlīgu nevis kādu citu mērķu labad. Katrā ziņā nekas daudz jau arī nenotika. Maldījāmies pa Lietuvas ceļiem, pēc tam maldījāmies pa Polijas ceļiem.. uz rīta pusi jau bijām kaut kur pie Gdaņskas. Šķiet, jau ap desmitiem nodarbojāmies ar biļešu nomainīšanu pret tām roku-ķeskiņām. Un kā reizi rīts ap desmitiem ir dienas vispretīgākā daļa - cep kā uz pannas. Un no atklātās kempinga teritorijas sanāk laba panna, tiešām. Apskatījām apkārtni, pieskatījām guļošos šoferus. Un kad beidzot ap kādiem sešiem nolēmām doties uz festivālu, ieradās vēl divi mūsu stopējošie draugi (Jurģis un Ieva (jā, nu mēs bijām trīs Ievas)). Nedaudz nokaitināja tā neizlēmīgā vazāšanās no Festivāla teritorijas uz kempingu un atpakaļ un turp un vēlreiz atpakaļ, jo gabals bija gana liels un man īsti negribējās savas vājās miesas nogurdināt vēl pirms laika. Kad viņi abi ieradās pārdeva tikai trīsdienu biļetes bez kempinga vietām, bet tā kā pirmajā dienā sarkanās aprocītes uz kempingā ienācēju rokām meklēja izlases kārtā (smieklīgākais bija tas, ka viņiem abiem nepaprasīja, bet mums gan), tad, ietikuši kempingā, arī viņu uzslēja savu stopētāju izmēra (vienvietīgo) telti (bet sver tikai 1 kg!).
nu ja.. tad ap pusdeviņiem beidzoooooot nolēmām izturēt izčamdīšanas procesus un ietikām iekšā Festivālā teritorijā. Deviņos spēlēja Editors, kas man gan īpaši nesimpatizē, tīri dēļ tā, ka viņa it kā līdzinās Interpol, tomēr paši noliek Interpol.. un tas jau ir grēks! Bet, kad mēs stāvējām tajā pūlī, kuram neredz galu, es beidzot kaut mazliet sajutu to lielo festivāla sajūtu. Un tad iznāk mūziķis un tu esi tāds: "OMG, es viņu redzu!" Bet vispār šī sajūta mani piemeklēja reti. Žēl gan.. tad tas tiešām apstiprinās - koncerti vienkārši nav priekš manis. Nekādu baudu es tur negūstu, dziedāt līdzi var arī mājās un pat tā bezgalīgā pūļa masu emocijas mani neierauj tajā visā. Koncerts man tikai ir kārtējais fakts manā dzīves grafikā. Diemžēl. Bet tas arī nenozīmē, ka man nepatika. Patika. Un vēl kā. Noteikti gribēšu braukt vēl. Kaut kas jau tajā visā ir. Kaut vai izsišanās no nomācošās ikdienas. Katrā ziņā.. Pēc Editoriem abas ar Ievu tesām uz The Cribs.. Māra nebija, mūzika bija atbaidoša, tāpēc pēc Ievas vēlmes tesām tālāk uz Devotchku. Bet vārds 'tesām' tiešām iederās - galvenās skatuves viena no otras atrodas tik tālu, ka ņemot vērā cilvēku masas, kam jālaužas cauri, ir jārēķinās vismaz ar septiņām minūtēm, lai tiktu no vienas skatuves uz otru. Tā.. Devotchku mēs nesagaidījām, jo viņa kavējās un mums jau bija jāskriem atpakaļ uz galveno skatuvi, lai redzētu The Raconteurs (poļu masas tā smieklīgi skaldīja Ra-kon-ters! Ra-kon-ters! Tā cieti, ar parasto, cieto 'r' burtu. :D ) Jā, lūk tā bija pirmās dienas nagla. Man. Es gan viņus iepriekš nebiju daudz klausījusies, tikai iesildoties festivālam, bet viņi tiešām bija lieliski. Koncerta laikā aizgrūdos līdz kādai ceturtajai rindai, kur nonācu pie eksistenciālās atziņas, ka es ar savu īso, vārgo augumu plato vīriešu muguru priekšā esmu vienkārši bezspēcīga. Tiku izmīcīta, samīcīta, gandrīz nosmacēta.. un, kad es paliku bez viena no saviem mīļākajiem auskariem, es sapratu, ka man pietiek, es bīdos atpakaļ uz mierīgākiem ūdeņiem. Vispār, atrasties trešajā, ceturtajā.. var teikt, ka līdz par sestajai rindai ir nebaudāmi - tās fiziskās mocības, kas sevī ietver samīcīšanu un nosmakšanu putekļainajā, piepīpētajā gaisā, un nepārtrauktā lēkāšana (nav jau izvēles) liedz kaut ko vispār normāli saredzēt un sadzirdēt. Tad.. atradusi Jurģi, kas stopējot bija pazaudējis savus apavus un tagad pie The Raconteurs bija sašķaidījis arī Ievas flipflopus (jēzenes), kā rezultātā kļuvis par baskāji, devos uz Tent steidžu (vislielākais idiotisms tajā festivālā) paskatīties uz Fischerspooner un varbūt atrast Ievu. Ievu neatraduši pēc pāris dziesmām ap vieniem devāmies atpakaļ uz galveno skatuvi skatīt Roisin Murphy. Tā kā es viņu neklausos, tad man nekāda īpašā sajūsma nebija. Viņa gan jauki izkatījās, vismaz tas. :) Pēc tam vēl aizgājām paskatīties uz Fujuya & Miyagi, bet viņi bija garlaicīgi, un pēc kādam 5 dziesmām mēs jau gājām atpakaļ uz kempingu. Kempingā iešmaucējiem gan nācās izmantot šķirbas žogos (bet par tādām arī bija padomāts..), jo beidzot aprocītes tik pārbaudītas visiem.
(fui, tikko izdzēru kafiju un palika tik sūdīgi.. uzreiz tāds nespēks, gribas teikt, ka sirds jūtas apgrūtināta. Moš jāmet nost tā kafijas tempšana? Veselas četras dienas dzīvoju lieliski bez visādām kafijām, pat nedomāju par tādām un tagad šitā..)
Pirmajā naktī nosalu līdz galīgam valodas trūkumam arī par spīti tam, ka mugurā bija savilkusi praktiski visu, kas bija līdzi. Bet riebīgākais ir tas, ka aizej gulēt trīcot, bet pamosties slimīgā karstumā un bezgaisā. Līdz ar to gulēt ilgāk par desmitiem ir praktiski neiespējams, kas gan ierobežo miegā pavadītos stundu skaitu (ņemot vērā to, ka gulēt gājām vidēji ap četriem), bet par miega trūkumu nevarēju sūdzēties. Tikai trešajā dienā uzradās visādas miegainības, bet tam gan bija arī cits iemesls.
Otrā festivāla diena. Sestdiena. Rīta pusē nolēmām doties uz Gdiņu. Par šīm iespējām festivāla rīkotāji bija padomājuši - ik pēc dažām minūtēm gāja bezmaksas autobusi no festivāla teritorijas uz Gdiņas galveno dzelzceļa staciju. Iegādājušies Jurģim apavus un nopirkuši paiku, nolēmām aiziet uz jūru. Mazgāties (varbūt vienīgi Jurģis varētu būt tik apsēsts ar mazgāšanos, lai divas stundas stāvētu rindā uz dušu, bet mēs gan tādas nebijām), peldēties un vienkārši aizpildīt dienu. Jūra tuvu festivālam, varbūt aptuveni 30 minūtes ar kājiņām. Varbūt arī vairāk, bet katrā ziņā pārvaram attālums. Pludmale gan ne pārāk jauka - mēs jau pieraduši pie baltajā mīkstajām smiltiņām, bet viņiem tādas pelēkas un akmeņainas.. nekas skaists. Atkal jau lamājos, ka viņu visur-skriešanas un lēnās-un-atslābinātās-visur-pīpēšanas dēļ es neredzēšu nevienu no tām poļu krūmu grupām, ko biju noskatījusi vēl pirms festivāla. Nemāku sadzīvot ar cilvēkiem. Kad es kaut kur braucu man galvā ir skaidrs plāns, grafiks, kurā viss ir ideāli saplānots. Bet gandrīz visi cilvēki, ko es pazīstu vienkārši plūst. Un ne viņi māk sevi savākt, nedz arī saprotu to, ka es tomēr kaut ko gribu redzēt. Eh.. Bet vismaz manu vēlmi redzēt Interpol viņi saprata un stundu pirms viņu uzstāšanās, astoņos jau (jebšu tikai.. ja festivāla teritorija sāk dzīvot trijos dienā) bijām iekšā. Vēl uz skatuves esot poļu grupai Cool Kids of Death (lol at ze nosaukums!), kas bija tīri klausāma, aiztipinājām līdz kādai padsmitajai rindai. Ieva iekaroja vietu pie sānu barjeras (galvenās skatuves pūļa vietu uz pusēm sadalīja barjerām ierobežots ceļš, pa kuru pārvietojās apsargi, fotogrāfi un citi priviliģētie), es devos uz priekšu. Poļi atkal savā žščķģ valodā ar tādiem cietiem burtiem skaldīja In-ter-pol! In-ter-pol! Un tad viņi iznāca. Nez, forši jau viņi ir, bet tā tik tiešām nav koncertiem piemērota mūzika. Sāksim jau ar to, ka tā nav mūzika, kurai jāsit ar plaukstām ritms. Nu pēc kā tas izklausās - Pioneer To The Falls ar tādiem brutāliem PĻEK-PĻEK-PĻEK.. Pretīgi! Katrā ziņā līšana uz priekšu nebija prāta darbs - man vairākas reizes aizsita elpu, pie tam visi tie pediņi ceļ rokas virs galvas, kas vispār iznīcina jebkādu redzamību (nez, vai tas tikai tādēļ, ka man ar ādas jaku to izdarīt ir vienkārši grūti, bet rokas celt augšā - nu priekš kam?) Tāpēc pēc kāda laika bridu atpakaļ pie Ievas, no kuras skatupunkta redzamība bija nesalīdzināmi labāka. Ieva vēlāk devās uz CocoRosie, es paliku līdz beigām, cīnījos par atpakaļ-atsaukšanu, to sagaidīju un tad pēc tam, kad Pols atvadoties lolēdams teica, ka Jay-Z arī vajag ļaut spēlēt, devos uz nākošo mērķi - Sex Pistols. Kad ierados pretīgajā Tent steidžā (telts skatuve skan stulbi..), tur vēl spēlēja CocoRosie. Cilvēki vienkārši krita ārā no tās telts. Čupas, bari. Kaut kā iespraucos iekšā. Gaisa NAV vispār. Pie tam vēl daži gudrīši ņem un smēķē (žēl, ka es neesmu agresīva..). Tiku līdz vidum, secināju, ka baigi sūdīgi - skatuvi neredz, ekrāns arī tālu un vispār es neesmu braukusi skatīties ekrānā. Tomēr kad CocoRosie beidza spēlēt tiešām ļoti daudzi cilvēki gāja prom (nav gan pārsteidzoši - abas grupas ļoti atšķiras līdz ar to katrai ir savs klausītāju loks). Un tā es gāju, gāju, gāju.. o! reku barjera! un tieši plaukstas izmēra vieta uz tās! Un tā es caps! iekrampējos barjerā, un abas to ieskaujošās platās un spēcīgās vīriešu muguras kā par brīnumu pašķīrās, lai dotu man vietu, un.. es biju pirmajā rindā! Aāāāāh, kas varēja būt vēl labāks? Es necerēju uz neko, bet dabūju pirmo rindu (kurā par bija gaiss, starpcitu)! Protams, tad notika ilgstošs uzkrāmēšanās un instrumentu skaņošanas process, kura laikā es jau paspēju nogurt un secināt, ka viens no maniem kaimiņiem ir grebeņots pīpē-un-spļaudās radījums. Beidzot esmu tikusi pie gaisa, bet kāds man tev viņu vēl maitā.. nu labi, neko darīt, vismaz jābūt pateicīgai, ka viņš man te ļāva stāvēt. Cilvēku blīvums pamazām pieaug, es sāku just kā mans asais gūžas kauls tiek ieurbts dzelzs barjerā. Nu neko, vismaz es esmu pirmajā rindā.. Grupa uznāk. Manas bažas ir piepildījušās un "izsmērēt pret barjeru" sāk piepildīties. Pirmo pāris dziesmu laikā man vispār šķita, ka es ilgi vairs nedzīvošu, jo no aizmugures grūž barjerā, no sāniem vienkārši saplacina + abi blakusstāvētāji mani cenšas nosist ar saviem elkoņiem. Es. Esmu. Pirmajā. Rindā. Un. Es. Te. Palikšu. Sāku to uztvert kā 'the one that is more punk will survive' un sāku cīnīties pretī. Cik nu tas man sanāk jau ir cits jautājums, bet vismaz zobi ir sakosti un seja savilkta dusmās. Vairākas reizes man uz galvas uzkrita cilvēki, kas peld pa pūli. Tieši pie pirmās rindas apsargi viņus velk lejā. Deguns vienreiz tika izsmērēt pa barjeru, bet vietā vēl ir un sāp tikai nedaudz. Vistrakāk tomēr cieta gūžas kauls un ribas kreisajā sānā. Kad paceļu roku, tad tirpst, pieņemu, ka vienkārši sadauzītas, jo, ja kaut kas būtu lauzts, tad jau sāpētu pamatīgāk. Doma par lauztām ribām mani pārņēma vairākkārt, jo bieži sajūta bija tāda, ka no abām pusēm spiediens ir tāds, ka pilnīgi šķita, ka ribas duras sirdī. Likās, ka būs tāds PLOKŠ un visas ribas ir uz pusēm, un Ieva ir plakana. Lai nu kā.. Cīnoties pret pūļa plūsmām un sevis salaušanu un saraušanu, es iekrampējos blakusesošā panka rokā. Kaut kā sanāca, ka šis absolūti nevainīgais iekrampējiens noveda līdz tam, ka mēs iepazināmies. Īstenībā ļoti jauks cilvēks. Nebūt ne tāds, kā sākumā domāju. (tagad varētu kaut ko muldēt par maskām, ko cilvēki nēsā, bet tas jau visiem tāpat ir skaidrs + šis penteris jau tā ir garš). Un paši Sex Pistols kā jau Sex Pistols (poļi saka Sex-Pis-toļ! Sex-Pis-toļ!). Rotens visu laiku kūdīja publiku ar visādiem jautājumiem un izteikumiem, kas no publikas prasītu apstiprinājumu jebšu skaļu un ķercošu 'YEAH!' Viens 'NO!' jautājums gan arī bija: "Are you here to see rappers?" :D Nabaga Jay-Z.. :D tiešām nesaprotu, ko viņš tur darīja, jo, ja arī kāds viņu gāja skatīties, tad ne jau nopietni, bet gan lola (šis vārds ir kā parazīts manā leksikā, bet viņš taču ir tik jauks!) pēc. Nu ja, nu ja.. Balsi izķērcu. Vismaz tagad es droši zinu, ka uz koncertu Rīgā es negribu iet, jo tos piedzīvojumus pa pirmo rindu nekas nespēs pārspļaut. Te es diezin vai tiktu pirmajā rindā. Un neesmu jau arī nekāds fans. Pēc Sex Pistols bija Everything Is Made In China, bet viņus man kaut kā nesanāca redzēt. Redzēju tikai pusi no pēdējās dziesmas. Nu neko..
Tā. Sestdiena beigusies.
Svētdien no rīta nolēmām uzreiz doties uz jūru. Aizdevāmies arī. Un tad es stulba būdama, pie tam vēl vēl atceroties, kā man pagājušovasar izgāja Sabilē, kad, aizkabinājusi brilles aiz kleitas apkakles, nodevos sejas mazgāšanai un nonācu situācijā "Brilles akā. Nevar aizsniegt. Festivāls vēl priekšā", izdarīju to pašu kļūdu. Toreiz gan tas beidzās veiksmīgi pateicoties maģiskajam telts mietiņam. Šoreiz tas beidzās skumjāk. Brilles iekrita jūrā, es pat nepamanīju kurā mirklī, kad secināju, ka viņu vairs nav.. viņu patiešām vairs nebija. Visu ļoti strauji ievelk jūrā. Nu neko. Savādā kārtā es pat īpaši nepārdzīvoju. Nu.. būs sūdīgi, bet tā kā visu, ko es gribēju redzēt, es redzēju jau iepriekšējā dienā, tad gan jau. Bez brillēm es tāpat izskatos labāk. Vismaz parasti. Tagad gan es izskatos pēc dīvainas sugas zvēruļa, jo man ir iededzis tikai deguns + tur, kur brilles balstījās uz deguna viss ir balts. Ar konkrētu līniju. Izskatās tā it kā es būtu iemērkusi degunu kaut kādā tonējošajā šķidrumā. :D
Tad ap astoņiem jau devāmies ieņemt labākās vietas, lai redzētu Goldfrapp. Noteikti visas tās detaļas izskatījās skaisti, bet ko nu darīt.. Tā kā stāvējām ļoti tuvu skatuvei, tad kaut ko jau arī redzēju. Veiksmīgi, ka liela daļa dziesmu ir salīdzinoši mierīgas, līdz ar to pirmajām rindām raksturīgā kratīšanās izpalika. Vismaz prieks par to. Nākošie bija Massive Attack. Tā kā uz pārējām skatuvēm nekas pārāk saistošs, tad viss vakars noritēja pie vienas skatuves, ja neņem vērā apkārt-klīšanu, kamēr nākošā grupa uzkrāmējas uz skatuves. Massive Attack man patika. Lai arī praktiski visu viņu koncertu mēs nosēdējām kaut kur tālu aizmugurē neko neredzot (ai, bet tie taču ir tikai divi džeki - tur maz ir ko redzēt?). Bet mūzika gan man patīk. Vispār par viņiem tiešām gribas teikt, ka dzīvajā viņi ir labāki nekā caur datora tumbiņām. Tie basi ir krietni iespaidīgāki + vēl stāvot aizmugurē tu tiešām redzi kādas masas ir savākušās. ŪŪŪūūūūn, festivāls noslēdzās ar The Chemical Brothers. Iepriekš nekad nebiju aizrāvusies, kaut kā galīgi nešķiet pa ceļam. Vienīgā dziesma, kas no viņiem man līdz šim mētājās datorā bija "Hey Boy Hey Girl". Koncertā atklāju, ka ir dzirdētas arī vairākas citas un viņām arī nav ne vainas. Ļoti klausāmi. Arī varu teikt, ka dzīvajā ir krietni foršāk. Pie tam tas šovs bija vienkārši iespaidīgs. Es pat nejutu savu briļļu trūkumu kaut arī stāvējām ļoti tālu aizmugurē. Tas gan tāpēc, ka nav jāskatās uz maziem cilvēciņiem. Vienvārdsakot, neesi slinks, apskaties pats: http://www.youtube.com/watch?v=qjERtnywQxw&feature=related
Šis tā labi salikts. Patiesībā gan, skatoties video, man arī šķiet, ka nav nekā tāda, bet kad tu esi tur.. tas ir pilnīgi savādāk. Ak ak ak, un tur bija lāzeri! Tādi.. tādi, ka šķiet, ka viņi iet līdz pat horizontam. It kā jau nekas tāds, bet es savā pāķībā, šķiet, iepriekš nebiju tādu redzējusi.
Atpakaļceļš bija plus mīnus tāds pats kā turpceļš - ar visu maldīšanos un pārāk biežu apstāšanos. Pie sava dzīvokļa durvīm bija pussešos no rīta. Šo te es rakstu jau četras ar pusi stundas (ieskaitot dejošanu, suņa izvešanu un atcerēšanos). Ceru, ka tu to nelasīsi tik ilgi. :)
|
Reply
|
|