|
|
|
Oktobris 22., 2007
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) wraa | 01:56 - groan
Ak jā - es šodien (nu jā, precīzāk - vakar) satiku mežacūku. Mežā. Kaut kur taču tiem cūku rakumiem beidzot bija jānoved..
Vispār tik sen nebiju gājusi pārgājienā ar vecākiem.. un šodien es atkal atcerējos, kāpēc es to pārtraucu darīt jau gana sen. Man ir tik garlaicīgi, ka es sāku murgot. Lai gan no otras puses - tas būtu tīri interesanti uzzināt, cik ģimenes Latvijā nodarbojas ar jaunu ceļu veidošanu pa neizbrienamiem brikšņiem (..nesekmīgi mēģinot atrast kādu varbūtēju klints atsegumu (kurš ir vienkārši akmens :| (to pašu es teicu par Alpiem.. :D)), kas ir rādīts padomju laika armijas kartē.) un kāda ir procentuālā iespējamība tam, ka divas ģimenes/kompānijas varētu satikties, ņemot vērā visu Latvijas teritoriju ar visiem tās kārdinošajiem purviem un brikšņiem. (Kā man patīk izdomāt absurdas un pilnīgi nevajadzīgas statistikas.) Protams - ļoti neliela, bet būtu interesanti to zināt ciparos. :) Lai gan mēs satikām laivu braucējus, kurus es visnotaļ noteikti neapskaudu, jo bija auksts, bet laivu braucēji neskaitās - tā ir cita kategorija, tos bieži var satikt. Es vienkārši neatceros nevienu reizi, kad būtu mežā satikusi kādu citu onkuli ar kompasu, kurš kaut ko murgo par iešanu pa azimutu un ir sajūsmā par brišanu pa dubļiem. Es vienkārši nesaprotu tādu izklaides veidu. Ne jau tāpēc, ka man tas liktos grūti (lai gan arī tā bieži vien ir), man tas vienkārši šķiet lieki. Bet katram jau kaut kas cits iet pie sirds. Otrkārt, es nesen sapratu, ka es esmu pārāk nopietna un visu uztveru pārāk noprietni. Un treškārt - es ceru, ka ar laiku mainīsies mana attiesksme pret maziem bērniem, jo es tiešām nevaru izturēt tās uzmanības deficīta traumētās radības. Viņi domā maz un runā daudz. Es daru otrādi. Bet vismaz es atkal atradu iemeslus, lai kādu laiku vairs nepītos ar saviem vecākiem un viņu kompašku..
Viss, es beheheidzot eju gulēt. Un aizveros.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |