|
|
|
Oktobris 25., 2009
15:36
Vakar vienu brīdi jutos gluži kā mūzikas stundā: Ieva stāv un atkārtoti izdzied dziesmas pirmo vārdu cenšoties kāpināt balss skaļumu, kas viņai praktiski nemaz nesanāk, kamēr D. turpina neapmierināti atkārtot: 'Skaļāk. Skaļāk. Skaļāk.'
Vai es maz kādreiz spētu būt pašpārliecināta un droša, un vai tas man maz ir lemts, un vai vispār kaut kas ir lemts?
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
