|
|
|
Novembris 27., 2012
01:19 - Mākoņu atlants
Kāpēc es vienmēr aizmirstu, ka formula "izlasi grāmatu un tad noskaties filmu" katru reizi beidzas ar vilšanos? Bija jau labi, bet tās izpalikušās detaļas.. un dažas mazās izmaiņas, kurām nebija nekādas lielās nozīmes stāstā, līdz ar to - kāpēc vispār kaut ko mainīt, ja tas tāpat neko nemaina? (Un kāpēc man jācepas par tādiem sīkumiem?) Romāna detaļu pārzināšana traucē uztvert un novērtēt filmu, kā atsevišķu mākslas darbu. Bet tā jau galvenā doma bija saglabāta, un man patika tas, ka vieni un tie paši aktieri spēlēja vairākas lomas.
Visvairāk gan mani tracināja kinoteātra zālē esošie homofobi, kas nebija gana audzināti, lai savus uzskatus spētu paturēt pie sevis. Kad es redzu ainu, kurā notiek sievietes fiziska izmantošana, es nebauroju pa visu zāli, ka tas ir degradējoši un pretīgi un šalalā. Bet kad rāda ainu, kurā tiek pausta viena vīrieši iekāre pret otru, tad vairāki zālē esošie vīrieši sāk skaļi vaidēt "NĒ! NĒ! NĒ!" vēl pirms vispār kaut kas ir noticis. Es joprojām nesaprotu, kāpēc tas viņiem liek justies tik apdraudētiem. Jebkurā gadījumā - es nenācu uz kino, lai uzklausītu svešu cilvēku traumas.
Garastāvoklis:: pēckino laikjauce
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |