|
|
|
Decembris 25., 2011
15:02
Mani vecāki laikam ir ļoti labi uztvēruši, ka nākošgad plānoju (par šādiem plāniem jau laikam skaļi gan nerunā, it sevišķi, ja dzīve balstās uz frāzēm 'gan jau' un 'tad jau redzēs' :D) laist uz saulaino Spāniju, tāpēc esmu apdāvināta ar Pireneju pussalas karti, kura pēc izmēra man derētu kā sega (principā es neciešu lielas kartes, jo tajā papīra blāķī var apmaldīties (gluži kā tad, kad sega jāieliek kuvērā, un to darot var vismaz 3 reizes nožņaugties) un tas papīra palags taču ir trausls, tā kā nekādas nepareizas locīšanas un apmaldīšanās arīdzan ne. bet vispār jau mīlestība pret kartēm man ir asinīs, tā kā man ir prieks) un vēl supe-mega-informatīvu grāmatu par Spāniju un visu, kas tajā bijis, ir un nav.
Neizmērojams prieks ir arī par telefona maciņu, jo kā reiz 24. decembra naktī sanāca diezgan veiksmīgi nolikties uz nesen sasnigušā un jau apledojušā snieģeļa, kas beidzas ar manu prešus austiņu deformāciju, bet tā kā somā bija arī vērtīgākas lietas, tad kritiens tiešām bija veiksmīgs.
Un man ir prieks par to, ka man jāauklē Ievas kaķulis (kurš gan ne vienmēr izskatās priecīgs, jo mitekļa un ģimenes maiņa priekš kaķa nav nekāds nieks), kurš izrādās ir ļoti mīļš un sabiedrisks dzīvnieks, ko viņš man agrāk, mūsu garāmejošajās attiecībās, nebija atklājis. Un vēl viņš ēd mūsu egli.
Un vēl es esmu guvusi mācību, ka 23. decembrī nevajag neko svinēt, vismaz ne ar vērienu (vai vairākiem vērieniem, kas ietver korķuviļķus), jo tad Ziemassvētku vakarā kāds visu laiku ņirgāsies par tavu nožēlojamo stāvokli, lai gan pats jau nemaz nebija aculiecinieks un pats nemaz nav labāks. It kā jau nav ko mulst vecāku priekšā, jo viņiem jaunība nav jāatceras, bet gan no tās jāizaug (vai arī nē, jo patiesībā tas ir apskaužami), bet es cenšos būt nopietns cilvēks, ok? (vai arī nē?)
(un kaķītis man ierāpjas klēpī)
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |