|
|
|
Maijs 14., 2010
21:19
pēdējā laikā atkal ir uznākusi neiecietība pret runājošiem un citādi trokšņojošiem cilvēkiem.
jā, tu jau man to vienreiz teici, jā, es zinu, jā, es tagad gribu kaut ko darīt, ej prom, es negribu nekādu troksni, dieva dēļ, dari kaut ko ar to klepu, tas mani dzen vājprātā, es gribu sterilu skaņas telpuuuuuu! lūdzu atstāj mani ar mani, mani tiešām neinteresē, tas tāpat nav nekas svarīgs un ja es arī kaut ko teikšu, tu tāpat neklausīsies, un turpināsi malt savu mazsvarīgo kaut ko. kāpēc tu nevari nekomentēt katru savu darbību? kāpēc lietas nevar darīt arī klusi?! un vēl tas vienpusējais dialogs ar to stulbo suni.. bet runājot par runāšanu ar dzīvniekiem, man šķiet tik savādi, ka ar dzīvniekiem uzreiz tik dabiski aiziet tas debīlais 'ai, kāds mazs snišķītis, ak, čubītis..', vienvārdsakot, aiziet tā bēbju komplimentu (ja tā to var saukt, jo tie visi skaņu salikumi jau pauž pozitīvas emocijas un pozitīvas jūtas pret objektu, kam tās šausmas ir veltītas) lavīna, kas.. nekad un patiešām nekad nevarētu būt vērsta pret cilvēku (pret cilvēku, kurš jau apzinās sevi un apkārtējo pasauli un saprot, ko viņam saka). it sevišķi tā cilvēka klātbūtnē. protams, skaidrs, dzīvnieks pēc šādas viņam uzgāztas uķi puķi kravas nekad nepateiks 'tu esi atpalicis, vai?' Bet brīžiem ir tā.. zin, es arī gribētu dzirdēt kaut ko labu, bet visas labās lietas tiek veltītas manam sunim! :D protams, es jau arī neesmu labāka..
Garastāvoklis:: es esmu ērce :D
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |