|
|
|
Janvāris 22., 2010
00:22
Šodien esot Mākslas Darbinieku Namā atcerējos, ka ir taču jādīdās ikgadējā Torņa koncerta gaidās. Un it kā jau ir tā, ka tā iešana nu jau ir tikai tradīcija, tikai veco labo laiku atcerēšanās, kad mums bija sešpadsmit un tas viss šķita bezgala kruti, un ģitārdžeki un ģitārmeitenes šķita kā kaut kas dievišķs un nesasniedzams, un tur bija tik daudz cilvēku, ka bija grūti pārvietoties (tagad to pat ir grūti iedomāties), un cilvēki ne tikai stāvēja kājās, bet pat atļāvās lēkāt (vismaz to es atceros no 2006. gada, kad es iepazinos ar MSK). Man gan vienmēr arī ir paticis tur vārtīties pa grīdu, bet tas jau ir nomācoši, ja visi atnāk un kā tādi sasodīti hipiji saļimst uz grīdas, iegrimst savās sīkajās sarunās un mūzika ieņem vien fōna trokšņa lomu. Es, protams, apzinos un nenoliedzu, ka esmu viena no tiem sēdošajiem cilvēkiem, un es jau arī nebūšu tā, kas pēkšņi sāks darīt ko aktīvāku, bet.. kamōn, ja sākotnēji es varēju smērēties gar sienu un nosodoši glūnēt uz lēkājošajiem jauniešiem, tad tagad man ir jāapspļauda tādi paši kā es - tas nav pareizi! Mana pensionārīgā žults jūtas ierobežota!
Un par grupām runājot - kas tad tur vēl ir palicis? Jājā, mūžam dzīvie Baloži un Bērnības Milicija, ko šobrīd tāpat ir aizvietojis Jura sōlōprojekts, pret kuru gan man nav nekādu pretenziju, bet.. es te cenšos uzsvērt situācijas traģiskumu, ok? un MSK is no more, kas, protams, ir bezgala sarūgtinoši, bet.. nu jā, visdrīzāk viņi sadalīsies un katrs izveidos pāris vēl eksperimentālākus un vēl kaitinošākus projektiņus, tā kā iespējams uz kaut ko vēl var cerēt. Un visi tie interesantie jaunumiņi, kā tie pagājušā gada repojošie puišelīši.. jā, es saprotu, ka Tornis ciena visus, bet manu izlepušo personu tas ne vienmēr aizkustina. Bet nu jā - izvēles iespējas ir tādas, kādas tās ir. Un tās ir necilas. (man gan gribētos ticēt, ka nav tik traģiski un kaut kas ir mainījies, kamēr biju aizgriezusies)
Varbūt es vienkārši palieku veca, īgna un neuzņēmīga pret visu jauno, jo vienīgais, ko spēju novērtēt ir tas, kas ietilpst manā paredzamajā vīzijā par tradicionālo Torņa koncertu, kas, protams, ir jau reiz izdzīvoti un otrreiz neatkārtojami pagātnes fragmenti. Jā, visdrīzāk man vienkārši gribas atgriezties savos 16, 17 un 18, kad tas viss mani it kā pat aizkustināja.
Garastāvoklis:: fui, pati sevi saērcīgoju te rantējoties..
|
00:42
Man ik pa laikam šķiet, ka es nezinu, kas ir jautrība. Man gribas definēt jautrību, lai es varētu saprast, kuros brīžos es drīkstu apgalvot, ka ir jautri, bet.. šādas darbības laikam būtu pagalam nejautras :D
ok, šis man lika justies kā necilvēkam
Labi, jābeidz domāt, es taču esmu dzīvi baudoša blondīne! :D
Garastāvoklis:: jāiet lasīt un gulēt
|
|
|