|
|
|
Jūlijs 23., 2009
03:15
Brīžiem man riebjas tas, ka es vispār kaut ko saku. Un brīžiem man riebjas tas, ka runāšana par to, kas tev patiesībā ir svarīgs, bieži vien izrādās visstulbākā lieta, ko var izdarīt. Un vēl man riebjas tas, ka jūtu izrādīšana = vājība. Un man riebjas arī tas, ka es pati tā uzskatu.
un patiesībā to visu varētu noīsināt uz trim vārdiem: man ir bail. tā būtu taisnīgāk. un arī mazāk negatīvi, ja neņem vērā faktu, ka bailes tā vai tā ir drosmes iztrūkums, bet uz to var skatīties arī savādāk.
katrā ziņā es neesmu nomākta, es vienkārši sajutos tā, ka laikam dažas lietas tomēr vajadzēja paturēt pie sevis.
Bet visādi citādi man patīk guaša. un man patīk arī tas, ka ir trīs naktī, man uz galvas ir kaut kāda ligzda, ko satur kopā Kalnu Saulītes vai-kā-nu-tur-sauca-to-zilo-dīvaini-smaržojošo-lampu-ko-sensenos-laikos-izmantoja-lai-sauļotos-mājas-apstākļos aizsargbrilles un es dejoju pie Bela Lugosi's Dead kā apgarota slieka.
Garastāvoklis:: varētu iet Zzzzzzzēt
Mūzika: Bavhavz
|
|
|