|
|
|
Aprīlis 13., 2009
18:40
ŠIS mani kacina jau pāris nedēļas. Četri tipi. Sasodīts, es pat internetā nekur nevaru uziet kaut ko, kas apstiprinātu, ka cilvēks var būt TIKAI VIENS no šiem četriem. Bet es laikam tomēr izvēlēšos klusēt un nebārstīt apkārt visādas socionikas. Nevienu tas tāpat neinteresē. Man gan visvairāk kaitina tieši tas, ka man ir jāizvēlas starp lōģiķi un intuītu, kas ir praktiski neiespējami. Sapņains lōģiķis vai pie zemes piesiets intuīts. Nožēlojami.
|
22:14 - time's tide will smother you. and I will too.
nez, brīžiem pat šķiet tā sirreāli - es redzēšu Moriseju. un it kā jau vairs tas man nav nekāds ooooo un āāāāā - tas viss palika manā sešpadsmitgadībā. bet tad es ieeju fbi.lv, lai pamestu aci uz to, ko viņi tur par gaidāmo koncertu saka, un jau gribu lamāties par to, ka viņi ielaužas manā personīgajā skaņas telpā ar savām stulbajām skanošajām reklāmām, kad es saprotu, ka tur tiek lielīts Morisejs. tas mani aizkustināja. mani vienmēr aizkustina kaut kā tīkama dzirdēšana bez pašas pasūtījuma. un tad vēl es atcerējos, ka pagājušā septembra sākumā cītīgi nodarbojos ar fbi.lv lapas apciemošanu, lai ar savu balsi izteiktu savu dedzīgo vēlmi skatīt Moriseju vaigā. lai gan tam tāpat noteikti nebija nekādas nozīmes un jēgas, un saiknes ar pašu Mozeru. bet es ticēju un cerēju. tomēr tagad iekšā ir kaut kāds tukšums. vienmēr, kad notiek vai kaut tuvojas kāds liels un/vai nozīmīgs notikums, sākas kaut kāda iekšējā cilāšanās. gluži vai gribas teikt, ka kaut kāds dumjš paradums visur meklēt depresīvo zemtekstu paša rīcībām un izjūtām un - vēl jo vairāk - meklēt iemeslus kāpēc šo brīdi nosaukt par kaut kādas dzīves līnijas dramatisko lūzumu. lai gan patiesībā vienkārši būtu jābūt priecīgam, jāizbāž galva pa logu, jāizkar mēle un pāris reizes jānorejas, dzīvelīgi luncinot asti. ak, jaunkundz, kā jums visu patīk sarežģīt!
Mūzika: The Smiths
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
